„Viņa talants ir – viņa dzīve, viņa gods ir – spēja izstāstīt visu savu dzīvi. Stāstnieks - tas ir cilvēks, kas stāstījuma maigajai liesmai varētu ļaut pilnībā nodedzināt savas dzīves dakti.”
V. Benjamins „Stāstnieks”, 1936.
Stāsta un pieredzes attiecību tēma saskan ar manām teorētiskajām interesēm – naratīva teoriju un tēlainā diskursa nozīmi cilvēka realitātes veidošanā, tāpēc, meklējot Benjamina daiļradē motīvu, kas saskanētu ar manu iekšējo tematiku, esmu izvēlējusies sasaistīt esejas „Stāstnieks” motīvus ar Pola Rikēra cilvēka un vēstures izpratni. Rikērs atsaucas uz Benjaminu, kad runā par vēsturi un cilvēka pieredzi, par stāsta struktūras nozīmi cilvēka pašsapratnē un pieredzējumu skaidrošanā. Cilvēku dzīve kļūst daudz nolasāmāka, kad tā tiek interpretēta terminos, kādi tiek lietoti stāstos, ko cilvēks stāsta par dzīvi. Un Rikērs grāmatā “Pats kā cits” jautā - vai šie dzīves stāsti nekļūst daudz saprotamāki, kad tiem piemēro naratīvo modeli - plānu, kas aizgūts no vēstures vai literatūras? Turklāt tas ļauj pieņemt sekojošu apgalvojumu virkni kā patiesu: Sevis-saprašana ir interpretācija, kas savu izpildījumu rod naratīvā, kur zīmes un simboli ir galvenā pastarpinājuma forma. Šāda veida interpretācija aizgūst gan no vēsturiskā, gan no literārā naratīva, veidojot dzīves stāstu kā fiktīvu vēsturi vai vēsturisku fikciju, saaužot historiogrāfisko biogrāfiju stilu ar izdomāto autobiogrāfiju novelistisko stilu. Aplūkojot šo sistēmu, šķiet, ka Benjamina esejā iztirzātais motīvs var kalpot kā palielināmais stikliņš, lai precīzāk ielasītu stāstu savā lasīšanas un saprašanas pieredzē.
Ņemot vērā, ka teksts ir valodas aktualizēšanās diskursā, tas iezīmē pāreju no realitātes un pieredzes uz nozīmi veidojošām domāšanas formām un vēsture kļūst par tekstu, arhīvu, dokumentu un liecību kopumu laikā. “Vēsture sākotnēji atklāj savu radošo kapacitāti attiecībā pret laika pārveidošanu caur noteiktu tās reflektīvo instrumentu izgudrojumu un lietojumu, kā, piemēram, kalendārs; paaudžu pēctecības ideja – un ar to saistītā ideja par trīskāršo laikabiedru, priekšgājēju un pēcteču karaļvalsti; visbeidzot, un pāri visam, tās patvērumā arhīvos, dokumentos un atskaitēs. Šie reflektīvie instrumenti ir nozīmīgi, jo tiem ir savienotāju loma starp dzīvoto laiku un universālo laiku. Šai ziņā tie norāda uz vēstures poētisko funkciju tiktāl, cik tie sekmē laika aporiju skaidrošanu ”. Kā noprotams, Rikērs cilvēces pieredz un vēsturi skata kā tekstu, kurā atainojas pasaules norises. To pašu viņš attiecina uz cilvēka dzīvi – tikai šis teksts nav arhīvs vai liecību kalns, bet netieši nospiedumi, kas reprezentē mums pašiem un citiem mūsu pieredzes nozīmi. Tāpēc naratīvs kā mūsu dzīves vēstītājs ir tik būtisks tieši subjektivitātes konstituēšanās gaitā, jo, kā vēlāk arī tiks noskaidrots, tas nav ētiski neitrāls, bet gan ar mūsu iespaidiem un motīviem piesātināts.
Valters Benjamins savā esejā "Stāstnieks" runā par stāstnieka lomas un prasmes norietu 20. gadsimta Eiropā un par to, ko tas patiesībā nozīmē – par pieredzes devalvēšanos, ar nespēju apmainīties ar pieredzēto. Autors to saista ar Pirmo pasaules karu, ar kara šausmām, kas ir pārsniegušas iespēju pieredzēto pavēstīt. Bet varbūt tomēr - pieredzēto pieredzēt? „Vai, beidzoties karam, netika ievērots, ka ļaudis no karalauka atgriezās, kļuvuši mēmi? Nevis bagātāki ar pavēstāmo pieredzi, bet gan nabagāki?”. Protams, var diskutēt, vai tas bija karš, vai rūpnieciskā uzplaukuma radītās sekas, par ko Benjamins runā darbā "Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā", kur norāda uz mākslas darba auras izzušanu, to padarot totāli pieejamu. Tomēr masu glorificēšana un bezpersoniskums, ar ko nāk 20. gadsimts, nes līdzi šos motīvus, kas, manuprāt, gan mākslā, gan literatūrā Benjamina domā parādās kā atsvešinātība. No mūsdienu skatpunkta redzams, ka Benjamins par to runā kā par "informācijas sabiedrības” simptomu, kur nozīme izšķīst sadrumstalotā, "pašu par sevi saprotamu" informācijas vienību bezgalībā. "Katrs rīts mums stāsta par jaunumiem Zemes ritējumā. Un tomēr ar ievērības cienīgiem nostāstiem mēs esam nabagi. tas notiek tādēļ, ka mūs vairs neaizsniedz atgadījumi, kas nebūtu pilni ar skaidrojumiem" . Masu informācijas līdzekļi, mākslas masveidīga reproducēšana, masveida rūpnieciskā ražošana atsvešina cilvēku no tā pieredzes, padarot to izmērāmu, saskaitāmu, attālinātu un bieži vien - nepiedzīvotu. Kā pretstatu autors min stāstīšanas amatniecisko garu, ar kuru skaidro stāstnieka lomu: "Stāstīt nostāstus vienmēr nozīmē - mācēt tos stāstīt tālāk, un šī māksla izzūd, jo nostāsti vairs netiek saglabāti. Tā izzūd, jo vairs netiek austs un vērpts, klausoties nostāstos. Jo vairāk klausītājs ir aizmirsies, jo dziļāk viņā iespiežas dzirdētais" . Stāstīšanas amatnieciskais raksturs nav mazsvarīgs, jo tas ved pie stāstīšanas vēsturiskās nozīmes, pie stāsta instrumentālās jēgas: „[..] vai pati stāstnieka attieksme pret savu materiālu, cilvēka dzīvi arī nav amatnieciska? Vai tās uzdevums neslēpjas tieši nolūkā stabili, noderīgi un vienreizīgi apdarināt pieredzes jēlmateriālu? Te ir runa par apstrādi, ko visdrīzāk ļauj izprast sakāmvārds, ja to interpretē kā stāstījuma ideogrammu. Varētu teikt, ka sakāmvārdi ir drupas, kuras palikušas seno nostāstu vietā un kurās kā efeja ap mūriem ap žestu ir apvijusies morāle” Jēdzienā iezīmējas episkas noskaņas un norāda un to, ka stāstījums nav tikai „lietas par sevi” nodošana tālāk, kā tas ir informācijas vai ziņojuma gadījumā, bet tas „iegremdē lietu stāstītāja dzīvē, lai pēc tam izceltu no turienes. Tādējādi stāstījums saglabā stāstītāja pēdas tāpat, kā podnieka rokas nospiedums paliek uz māla trauka” . Stāsts ir tas, kas nes sevī vēstījumu; vēstījumu, kas nes padomu kā gudrību, kura nemainās laikā. Tomēr stāsts savā "pārstāstīšanas" vēstures gaitā transformējas, jo katrs stāstnieks tam piešķir savas pieredzes pēdas.
Šie divi motīvi, manuprāt, ir izšķiroši abu aplūkojamo autoru vēstures, pieredzes un stāsta izpratnē - tā ir noturība laikā un spēja individualizēt, interpretēt ikvienu notikumu. Rikēra filosofijā tas spilgti atspoguļojas cilvēka rakstura veidošanās gaitā – viņš to sauc par naratīvo identitāti, kura ir subjekta personiski, ētiski un emocionāli piesātinātā šķautne.
Identitātes veidošanās Rikēram ir cieši saistīta ar personas pastāvību laikā un tās specifiskajām, identificējamajām īpašībām, kas ļauj viņu nošķirt no citiem objektiem vai personām. Lai šo procesu precīzi aprakstītu, autors izvēlas divus terminus, kuri kā personas primārie poli veido identitāti kā naratīvu identitāti un ļauj to attiecīgi interpretēt. Cilvēka identitāte veidojas divu tās dimensiju saspēlē – “No vienas puses, identitāte kā tāpatība (lat. – idem); no otras, identitāte kā patība (lat. – ipse) ”. No vienas puses idem identitāte kā rakstura tāpatība, kas uztur izmaiņu recepciju, no otras ipseity – personas patība, pašnoturība. Naratīvā identitāte konstituējas kā tāpatības un patības dialektika, kura reprezentē naratīvās teorijas saistību ar patības veidošanos. Rikērs naratīvās teorijas ietvaros stāsta par to, kā notikumu savstarpējā saistība fabulā jeb stāsta sižetā, norāda uz noturību laikā. Fabulas jēdziens šeit parādās kā rakstura funkcija literārā vai dzīves stāstā, saistīts ar naratīva personāžu darbībām, kur cilvēka dzīves vēsture konstituējas kā dzīves sakarība, noturība laikā. Pirmkārt tā ir sakarību vēsturiskā nozīmības pirmssaprašana, ko personas identitātes naratīvā teorija norāda, un te identitāte jāsaprot kā rakstura identitāte.
Būtiski, ka šis naratīvās identitātes veidošanās process nav atraujams no pašsaprašanas, pašinterpretācijas, notikumu skaidrošanas un vēstures tapšanas, jo šie procesi nav atraujami no ētiskām kategorijām, kuras šeit kalpo par paša dzīves izvērtējumu; Rikērs norāda, ka cilvēka dzīve ir izdevusies un dzīvošanas vērta, ja šis naratīvs, stāsts tiek veidots kā labs. Tas, ko šajā gadījumā nozīmē labs, ir spēja saprast citus stāstus un prasme dzīvot kopienā - tieši to nozīmē citādības pieņemšana un sevis mainība, jo ietekmē no apkārtējās vides un cilvēkiem mēs spējam sevi padarīt „redzošākus”. Spēja ienest savā pieredzē svešus stāstus, pēc Rikēra, arī nozīmē vēstures veidošanu un ētiski vērtīgas sabiedrības pastāvēšanu. Viņš to sauc par spēju iejusties citu ciešanās: „Vēsture pastāv ne tikai kolektīvās atmiņas paplašināšanā pār aktuālo, bet gan noteiktās sabiedrības atmiņas labošanā, kritizēšanā un pat noliegšanā, kad tā ietinas sevī un iežogojas savās pašas ciešanās, padarot sevi aklu un kurlu pret citu sabiedrību ciešanām” . Te jāieskatās Benjamina vēstures izpratnē, kas arī nav atraujama no cilvēka pieredzes, ētiskā stāvokļa un cilvēka novietojuma savā pasaulē.
Endrju Benjamins savā esejā ““Tagad": Valters Benjamins par vēsturisko laiku” iztirzā darbā „Par vēstures jēdzienu” ietverto domu, un norāda uz vēstures mesiānisko raksturu, kas spēcīgi iestrādāts vēstures un saprašanas tēmās. Viņš to nosauc par "radikāli galīgu vēsturi", skaidrojot to ar Benjamina likto uzsvaru uz vēsturiskās domāšanas negatīvo aspektu, tagadni uzskatot par iespēju padarīt aktuālu to, ko pagātne nav spējusi piepildīt. Jo aiz ikvienas pagātnes ir palikušas neizmantotas iespējas. "Vēsture mums sevi prezentē kā neizmantotu valodisku iespējamību aizkapa dzīvi, kas pieprasa savu izpirkšanu ar citām valodām, un galu galā ar valodu pašu kā laicisku paplašinājumu” . Ar to Benjamins norāda uz tagadnes esamības iespēju izglābt neizmatotās vēstures iespējas, tiecoties uz aktuālo laimi, kas pēc interpretētāja domām, ir arī Benjamina politikas izpratnes pamatā. "Katrs tagad ir būtiski galīgs” tajā nozīmē, ka katra iespēja atkal un atkal var tikt palaista garām. Mesija "var būt Mesija tikai tāpēc, ka tā var arī nebūt Mesija" , vēsture ik brīdi var arī nebūt, jo tiekšanās uz laimi vienmēr paliek tikai tiekšanās, īsti uzticama ir tikai ne-laime. Tādējādi tiek iezīmēts vēstures spriedzes aspekts, nepieciešamība sevi ik mirkli no jauna uzturēt. „Vēsturiskās uztveres sfērā ne objekts, ne subjekts, ne tā kognīcijas formas nav substanciāli. Tāpēc, ka tie kļūst efektīvi tikai kā vēsturiskas funkcijas; vēstures teorētiķim ir jāatbrīvo sevi ne tikai no tradicionālā reālisma objektu konstantās [..] formas, bet arī no šo uztveres objektu formu transcendentālisma” , kas arī norāda uz Benjamina pūlēm atbrīvot vēsturi no jebkādas dabiska plūduma vai homogēna laika plūduma rakstura. „[..] laiks ir tikai saskaņā ar vēsturi: otrā neietiecas pirmajā, bet laiks tiek "fiksēts" vēsturē vienmēr atšķirīgos veidos, kuru formas nav iepriekšdotas. [..] Ar vēsturisko laiku parādās vēstures subjekts." Patība ir vēsturiska tikai tur, kur tā sevi pieredz citas personas vai kā cita ietekmētu, nosacītu vai domātu. Vēsture nav cēloņsakarību virkne, tā ir iespaidu un nolūku saistība. Šis saistījums ir vidutājs, kurā viens afekts atpazīst sevi citā, tomēr ne to, kā tas ir citā, drīzāk atpazīst to, kā tas ir cita "domāts"[..]" Tas sasaucas ar Rikēra „hronosofijas” jēdzienu, kas norāda uz vēsturi un laika izpratni kā domu, doktrīnu, paradigmu saspēli un izpratni. Tādējādi abiem autoriem vēsture ir nevis notikumu gaita, kas noris vienmērīgā laika plūdumā, bet heterogēna domas darbība, kuru veido sabiedrība. Rodas pamatots jautājums, vai vēsture ir iespējama bez stāstiem? Kas būtu pasaule, bez cilvēka spējas pasali pieredzēt un pavēstīt? Benjamins norāda, ka pasaule, līdz ar stāsta norietu, nonivelējas un cilvēks līdz ar to pazaudē savu spēju ko patiesi pieredzēt. Rikērs, atšķirībā no Benjamina ir optimistisks – viņš stāstu saprot ne tikai kā cilvēka spēju, bet pārvērš to par saprašanas pamatstruktūru un atsaucoties uz Benjamina domu, norāda, ka klasiskais naratīvs tomēr nav vienīgais iespējamais, kura regulatīvā funkcija ievieš struktūru mūsu dzīvēs. Tāpat kā mūžam mainīgā princips, kas izpaužas hronosofijā, tāpat šīm izmaiņām ir pakļauts stāsts, kā ikviens jēdziens. "Iespējams, stāsts kā narācijas forma ir miršanas procesā. [..]nekas neizslēdz iespēju, ka sižeta metamorfozes kaut kur sastaps robežu, aiz kuras mēs vairs neatpazīsim laika konfigurācijas formālos principus, kuri padara stāstu par vienotu un veselu stāstu. Un tomēr.. Un tomēr.. Iespējams, par spīti visam, ir nepieciešams apzināt vajadzību pēc saskaņotības, kas strukturē šodienas lasītāju gaidas un ticēt, ka ir jaunas naratīva formas, kuras mēs vēl nezinām, kā nosaukt, kuras dzimst, kuras būs liecinieki faktam, ka naratīva funkcija var piedzīvot metamorfozes, bet ne mirt".
Interesanti, ka sākotnēji, lasot Benjamina darbus, nešķiet, ka šo tēmu aplūkojumi veidotu kādu koherentu uzskatu kopumu vai sistēmu, kurā viens aspekts papildinātu citu. Autora fragmentārais rakstības stils dažkārt mulsina un liek tam piedēvēt pretenzijas uz "pēdējo vārdu" vai saskatīt tajā mesiānisku vēlmi ko sludināt. Tomēr, tas, kas, manuprāt vijas cauri, un ko var ielasīt, lai rastu atskaites punktu šķietami sadrumstalotajam darbam, ir tieši Benjamina vēstures izpratne un vēlme nepazaudēt tās nozīmi. Benjamins ir uztvēris un izvērsis tos motīvus, kuri, iespējams, viņa laikā vēl nebija tik saskatāmi un atradis modernās sabiedrības simptomus, kuri šķiet nonivelējam cilvēka pieredzes vērtību. Tas atspoguļojas gan „Stāstniekā”, gan „Tulkotāja uzdevumā", gan darbā "Par pieredzes jēdzienu”, kur ieaustie motīvi saslēdzas vienotā spēlē, kad domājam ne tikai par personīgās pieredzes vērtību, bet arī par dzīvi sabiedrībā, politiskām reālijām. Tagadnes mesiāniskā loma, vēstures nospriegotā būtība, stāstnieka loma vēstures tapšanā ir tas, kas ļauj izprast arī Benjamina pieskaršanos sava laika specifiskajām iezīmēm - mākslas darba reproducēšanai, kičam, buržuāziskajai sabiedrībai. Savā ziņā var teikt, ka Benjamina darbi arī pretendē uz mesiāniskumu, jo tie ir stāsti par būtiskāko, tā ir stāstu metafizika.
Izmantotā literatūra:
1. Benjamins V., „Iluminācijas”, LMC, Rīga, 2004.
2. Benjamin A. E., „Walter Benjamin and history”, Andrew Benjamin and contributors, New York, 2005.
3. Ricoeur P., Memory History, Forgetting, Chicago: The University of Chicago Press, 2004.
4. Ricouer P., Oneself as Another, Chicago: The University of Chicago Press, 1994.
5. Ricoeur P., Time and Narrative 2, Chicago: The University of Chicago Press, 1992.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru