Filosofija savā sākotnē ir reflektējusi par dzeju. Jau Platona Sokrats dialogos runā par dzeju, dzejniekiem, atsaucas uz viņiem, saukdams dzejniekus par mūsu skolotājiem. Reizē tomēr jau sākotnēji ir valdījusi neskaidrība attieksmē pret dzeju. Vienuviet Platons dzejniekus dēvē par dieva kalpiem, kam atņemts prāts[1], un tomēr iesaka izmantot to darbus pedagoģiskiem nolūkiem, citviet pats Sokrats pievēršas dzejai, un sauc filosofēšanu par augstāko dzeju[2].
Dzeja aktualizējās filozofijā līdz ar pievēršanos valodai. M. Heidegers, kurš ir teicis, ka „Īsta dzeja nekad nav tikai augstāks ikdienas valodas veids. Drīzāk ir otrādi: ikdienas valoda ir aizmirsts un tādēļ - izlietots dzejolis, no kura palikusi vien kādreizējā sauciena atbalss..”[3], raksta, ka tas, ka dzeja varētu būt arī domāšanas lieta, mums vēl ir jāmācās[4].
Darbā aplūkošu Valtera Benjamina eseju Divi Frīdriha Helderlīna dzejoļi, atklājot, kādu metodi V.Benjamins izstrādā dzejas analīzei un kā filosofs raksturo dzejnieka pasauli, kā arī atsaukšos uz M. Heidegera darbu Kam dzejniekam būt?, lai ieskicētu līdzības un atšķirības starp abiem domātājiem, kas izriet no minētajiem darbiem.
V. Benjamina eseja Divi Frīdriha Helderlīna dzejoļi ir sarakstīta 1914./15. gadā. Tas ir periods, kad V. Benjamins ir zaudējis savu draugu – dzejnieku Fricu Heinlesu, kurš izdarīja pašnāvību nedēļu pēc 1. Pasaules kara sākuma, un veltīgi pūlas nopublicēt mirušā drauga dzejoļus. V.Benjamiņa reakcija uz F. Hainles nāvi aizsāka viņa paša darbu literatūrkritikā[5].
Eseja tiek publicēta tikai 1955. gadā, kad iznāk eseju krājums. Šajā esejā, kurai ir nozīmīga ietekme uz viņa nākamajiem darbiem, jūtams ezotēriskas izpausmes tēls, kas saistāms ar F. Hainli, ko vēlāk V. Benjamiņ apraksta savā Dostojevska esejā[6].
Atskatoties atpakaļ, Benjamins 1930. gadā atzina, ka minētā eseja ir bijis „košs pamats” viņa tālākajai domas attīstībai. Helderlīna ietekmē Benjamins sāk izstrādāt savu mākslas darba definīciju. Viņa projekts, „glābties” no materiālistiskā laikmeta caur literatūras kritikas aktu, rod savu sākumu esejā par Helderlīnu, literātu, kuru M. Heidegers savā darbā Kam dzejniekam būt? ir nodēvējis par „trūcīgā laika dzejnieku priekš-gājēju, tādēļ neviens šā laikmeta dzejnieks nevar viņu apsteigt[7]”.
M. Heidegera darbs Kam dzejniekam būt? ir sarakstīts 1946. gadā, tas ir viens no filosofa vēlīnajiem darbiem. M. Heidegers, analizējot Rilkes dzejoli Improvizētos pantus, uzlūko to kā dzejiskās pašapceres vingrinājumu[8], no sākuma aplūko dzejoļa uzbūvi[9], tad pievērš uzmanību mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, tēliem, analizē ko tēli nozīmē attiecīgajā dzejolī, atsaucoties uz citiem autora dzejoļiem, pēta kā tēli dzejoļos atklājas un attīstās, citviet M. Heidegers izmanto arī citus avotus, kas rodami ārpus dzejoļiem, piemēram, Rilkes vēstules[10] vai Helderlīna dzejoļus[11]. Analīzes gaitā filozofs veic vispārinājumus, ņemot vērā dzejnieka laikmeta garu.
Atšķirībā no M. Heidegera, V. Benjamins savā pētījumā izmanto terminu „estētika”, un esejas ievadā raksta, ka tā ir iecerēta kā „estētisks komentārs”. Literatūras kritiķis D. E. Vellberies skaidro, ka „komentāra” jēdziens ir plašs, taču V.Benjamina gadījumā komentāra objekts ir individuālu darbu studijas[12]. D. E. Vellberies norāda, ka V.Benjamins pārstāv to filozofisko pētījumu tradīciju, kuru M. Heidegers noraida kā moderno subjektīvismu[13]. Taču estētikas abstraktais noraidījums kā veids, lai panāktu mākslas patiesību un objektivitāti, pēc E. D. Vellberija viedokļa, uzskrien uz semantiskā sēkļa[14].
Aplūkojamajā esejā metodoloģiskie jautājumi ir būtiski, jo V. Benjamins izstrādā metodoloģiskos principus, uz kuriem balstīt tālākos pētījumus. Gan šajā, gan esejā par Gētes Gara radiniekiem, V. Benjamins definē jaunos interpretācijas principus, uz kuriem pamatot estētiskos komentārus[15].
Esejas autors, analizējot Helderlīna dzejoļus, jau sākotnēji apraksta metodi, kas tiks izmantota. Metodes mērķis ir paradīt dzejoļu iekšējo formu un dzejnieka uzdevumu[16]. Metode neko nepasaka par pašu autoru un viņa pasaules uzskatu, radīšanas procesu, bet tiek meklēts dzejoļa uzdevums un priekšnosacījums, ko V. Benjamins apzīmē ar jēdzienu dzejotais[17], kas ir viens no neskaidrākajiem jēdzieniem apskatāmajā esejā, jo V. Benjamins nesniedz vienu konkrētu, precīzu dzejotā definīciju.
Literatūras kritiķis D. E. Vellberies savā rakstā Benjamina lirikas teorija ir izdalījis piecas vārda dzejotais definīcijas:
1) analītiskā definīcija – dzejotais ir struktūra, kas iekļauj sevī gan formu, gan saturu;
2) uz praksi orientētā definīcija – dzejotais ir dzejoļa uzdevums;
3) strukturālā definīcija – dzejotais ir divu kārtību vienība. Šī vienība izriet no identitātes likuma;
4) semantiskā definīcija – dzejotais ir teksta patiesības atslēga;
5) metodoloģiskā definīcija – dzejotais ir pētījuma objekts un produkts[18].
Lai saprastu, kā šīs dažādās definīcijas var ietilpt vienā jēdzienā, ir jāņem talkā I. Kanta mācība par idejām. Dzejotais ir robežjēdziens, kas apzīmē artikulāciju starp divām sfērām, dzīvi un dzejoli, kuras kā idejas pašas nevar tikt reprezentētas[19].
Līdz ar to analīzes uzdevums ir ieskicēt atšķirīgās kustības starp dzīves un dzejas robežām.
Dzejotais reprezentē dzejoļa ideālo apriori ideju, kas atrodas viņpus dzejoļa, kā starpnieks starp dzejoli un lielāku veselumu viņpus tā. Dzejotais ne tikai ietver tos elementus, kas aktuāli atrodas dzejolī, bet arī citus, kas dot iespēju analīzei nonākt pie elementiem, kuri tikai potencionāli atrodas dzejolī.
Sniedzis metodes izklāstu, V.Benjamins pievēršas pašiem dzejoļiem. V. Benjamins analizē Helderlīna dzejoļus: Dzejnieka drosme un Bilkums. Turklāt, pirmajam dzejolim V. Benjamins aplūko divas versijas, vienu agrīno, otru – vēlāk tapušu. Dzejnieka drosmes pirmais variants ir uzrakstīts 1800. gādā, bet otrais – 1801. gadā, kas vēlāk tika pārstrādāts dzejolī Biklums.
V. Benjamins salīdzina abas dzejoļu versijas. Pirmajā versijā Helderlīna priekšmets ir liktenis kā dzejnieka nāve, nāve kā viduspunkts, no kura dzimst dzejnieciskā pasaule. Taču pirmajā versijā saistība ar dieviem un cilvēkiem ir vājāka: „..atklājas vērā ņemama uzskatāmā nenoteiktība un sasaistes trūkums detaļās..”[20]. Turklāt, pirmā versija ir pārāk piesaistīta dzīvei, dzīve kā neapšaubīts fakts tajā nosaka dzejoli. Pirmo versiju determinē mitoloģiskie motīvi, kas ir ņemti no narratīva, kas ir ārpus teksta, un tas nespēj to pilnībā sevī integrēt, tādēļ tas veiksmīgi nesasniedz dzejoto, dzejnieciskais likums vēl nav piepildījies, „..dzejolis dzīvo grieķu pasaulē..”[21], no nāves telpas un laika vēl nav izveidota vienība, un šī nenoteiktība nonāk pretrunā ar grieķiskumu, apdraudot visu dzejoli.
Dzejniekam nav izdevies pamatot saistību ar tautu kā dzīves noteikumu „..dzejolī nav jūtamas tās dziļākās tiesības , kurām pateicoties dzejnieks pieslienas savai tautai, dzīvajiem, un sajūt radniecību ar to..”[22]. Kaut V.Benjamins atzīst, ka Helderlīnam doma par dzejnieka un tautas radniecību ir kalpojusi kā mierinājums, taču šī saistība dzejolī netiek pamatota kā dzejnieka dzīves noteikums.
Taču pirmā versija, V. Benjamina lasījumā, satur kādu dzejnieciskās iekšējās pasaules kopsakara nojausmu, tāpēc V. Benjamins aplūko pirmo versiju kā otrās priekšnosacījumu, jo tajā tiek izlīdzināta dievu un cilvēku kartība, veidojot pamatu otrās versijas piepildījumam, kur piepildās identitātes likums. Tātad identitātes likums ir tas, kas parāda atšķirību starp abām dzejoļu versijām[23].
Otrais dzejolis, ko aplūko V. Benjamins:
Biklums
Vai gan tev zināmi nav daudzi, kas šaisaulē mīt?
Patiess tas paklājs tak ir, ko tavas kājas min!
Tādēļ, mans ģēnij! Ieej
Kails šajā dzīvē un nebēdā!
Tas kas notiek, lai viss allaž tev noderēt var!
Lai tevī ieskan prieks! Kas gan šai pasaulē spēj
Tevi aizvainot, sirds! Kas
Gadīties ceļā, ko nākas tev iet?
Jo, kopš dievus, tāpat vada ar cilvēkus
Dieviem līdz vientuļš zvērs, aicinot iegriezties,
Dziesma un firstu koris
Veidos dažādos, bijām ar mēs,
Tautas mēles, arvien labprātāk pie dzīvajiem,
Tāpat kā daudzi, kas nāk, līksmi un vēlīgi,
Atvērti katram, kāds ir
Mūsu tēvs augstais, debesu Dievs,
Dompilnu dienu kas dod nabagiem, bagātiem,
Laiku griežos kas mūs, miegošos, kopā tur,
Kājās celtus, kā bērnus,
Saistītus zelta pavadās.
Labi ar esam mēs, sūtīti kādam kaut kam,
Mākslu kad nesam mēs, šādi šo dievišķo
Iemiesojot. Bet paši
Rokas nesam, kas sūtību sveic.
Dzejolī Biklums, kas pauž dzejnieka īsteno pozīciju[24], notiek atteikšanās no mitoloģiskā priekšstata, dievi „atvēl” dienu, ne to „dāvina”, tas, kas notiek, nevis „par svētību nāk”, bet gan „allaž tev noderēt var”[25].
Arī attieksme pret dzīvi ir citāda, nekā Dzejnieku drosmē, kur dzejniekam tiek teikts:
„ej neapbruņots
Tālāk pa dzīvi un nebēdā”,
tad Biklumā:
„Tādēļ, mans ģēnij ieej
Kails šajā dzīvē un nebēdā”.
Pēdējā dzejolī dzīve vairs nav tas, kas nosaka, tā atrodas ārpus dzejnieka eksistences. Dzīve kļūst par priekšmetu, kurā dzejnieks īsteno brīvu kustību – ieiet tajā[26].
Turklāt, dzejnieks atceļ atšķirību starp tēlu un to, kam nav tēla. Arī dievs kļūst par priekšmetu[27]. Tautas un dievu kārtība, kas bija sadalījusies atsevišķās vienībās, tagad kļūst par vienību dzejnieka liktenī. Tā tiek piepildīts poētiskais likums. Epistemioloģiskā līmenī tas nozīmē, ka identitātes likums ir nepieciešami savienojis saturu un formu. Lingvistiskā līmenī – līdzības loģika starp dzejnieku un Saules dievu, ir nomainīta ar jaunu dievu, dzejnieka un tautas kārtību, izveidojot absolūto balansu. Dzejnieki, dievi un mirstīgie dzejolī Biklums ir savstarpēji noteikti un nosaka viens otru.
Atbrīvošanās no mitoloģiskā nozīmē dzejas drosmi[28]. V. Benjaminam dzejnieka drosme nav īpašība, tā ir attieksme pret pasauli, garīgs princips, kas veido dzīvi. Drosmīgais ir tas, ko apdraud briesmas, bet viņš tās neievēro. Ceļš kā atbrīvoties no briesmām ir tās izplest ar savu nāvi līdz pasaules briesmu līmenim. Tāpēc nāve ir atbrīvojoša. Kad drosme kļūst par dominējošo, tad dzejnieks saplūst ar pasauli, veidojot dzejnieka iekšējo identitāti ar pasauli. Tādējādi cilvēka un nāves divējādība saslēdzas kopā dzejotajā caur drosmi kā garīgu principu. „Drosme ir tāda cilvēka izjūta, kurš pakļauj sevi briesmām un ar savu nāvi izpleš šīs briesmas līdz pasaules briesmu apjomam, vienlaikus pārvarēdams tās”[29].
M. Heidegeram nāve ir esošā kopuma otra puse, bet esošais kopumā veido „esošā lodi”[30]. Ierastajā pasaules gribēšanā no mums atrauta paliek nāve kā cita satiecība, taču dzejnieks, kas sniedzas bezdibenī, tver esošo visplašākajā aplocē, kur nāve un mirušo valstība nav kas negatīvs, nepastāvīgs un niecīgs, kā no mums projāmvirzīts. Nāve skar mirstīgo būtībā un tādējādi ievirza viņu ceļā uz citu dzīves pusi.
Attieksme pret nāvi un drosme, kad dzejnieks „ir drosmīgāks par pašu dzīvi”, veido viņa pozīciju, ko V. Benjamins nosauc par „visu attiecību viduspunktu”, kur „dzejnieks piedzīvo patieso”. Gan M. Heidegeram, gan V.Benjaminam dzejnieks ir tas, kas „runā patiesības vārdā”.
V. Benjaminam, kaut arī sākotnēji idejas un pasaules apvienošanās notiek caur dziesmu, tikai dzejnieka pakļaušanās savam liktenim sniedz jaunajai kartībai tās objektīvo formu. Tikai dziesmai un liktenim darbojoties kopā jaunā kārtība objektivizējas un sniedz tai universālu jēgu. Galējā objektivizēšanas notiek caur dzejnieka nāvi.
Šķiet, šī skatījuma ilustrāciju dzejnieka nāvei mums var sniegt franču dzejnieks Sens Pols-Rū, kas miris tajā pašā gadā, kad V. Benjamins ieņēma nāvējošo morfija devu[31], dzejolī Ko sacīt dzejniekam bērēs, ko sacīt, kad aizgājis tas, kas bijis „drosmīgāks par pašu dzīvi”, un stāvot virs bezdibeņa malas, paudis patiesību un pārvarējis bailes no nāves, izveidojot jaunu pasauli ar jaunu kārtību, kurā katrs elements ir saistīts un nosaka viens otru.
Ko sacīt dzejniekam bērēs
..
Ejiet rāmi un klusi, kaprača kungi
Ejiet rāmi un klusi, jo šī lāde ir pilna harmonijas, veidotas no bezgalīgi dažādām lietām: sienāžiem, smaržām, ziedu vītnēm, bitēm, ligzdām..ubagu tarbas, uzraudzības, zobena, ķēdēm, bultām, krustiem, urnām..rasas, smaidiem, asarām, stariem, skūpstiem – jā, tas viss varētu izgaist vai sabirzt pārāk straujā kustībā.
Ejiet rāmi un klusi, kaprača kungi
Ejiet rāmi un klusi, jo lai cik maza cilvēka augumā būtu šī klusuma mēbele, tās slēdz sevī bezskaita pūli un tās centrā pulcējas vairāk personāžu un tēlu kā cirkā..nesakratiet šos atšķirīgos simbolus, lai neizjauktu kāda universa mieru.
..
Ejiet rāmi un klusi, kapraču kungi.
Pazemīgs būdams, viņš gribēja pakļauties visu būtņu kopējam likumam, izdvest pēdējo elpas vilcienu un nomirt kā mēs, lai pēc tam, lepodamies, ka cilvēkam piemīt dieva uzdrīkstēšanās, atdzīvotos ceļos nometušos ļaužu priekšā..mēs atradīsim viņu šodien dzīvu visās atmiņās, tāpat kā rīt uz retajiem cokoliem, celtiem viņam par godu, mēs atradīsim viņu kā pieminekli tēstu no cilvēku nesatricināmās godbijības.
Ejiet rāmi un klusi, kapraču kungi[32].
Izmantotās literatūras saraksts
1. Benjamins. V, Iluminācijas, Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005.
3. Rembo. A, Verlēns P..uc., Tu sapņoji būt brīva, Rīga: Garā Pupa, 1995.
3. Heidegers. M., Malkasceļi, Rīga: AGB, 1998.
4. Kohlenbach. M, Neumann. B, Wechsel der Orte, German: Wallstein Verlag, 1997.
5. Nagel. R, Wellbery. D. E., Benjamin’s Graund, Detroit: Wayne state university press, 1999.
Interneta resursi:
6. http://www.satori.lv/autors/75
7. http://www.phil-fak.uni-duesseldorf.de/germ2/verboten/aus/benjamin.html
[1] Platons, Ions Lahēts Eutidēms. Rīga: Zinātne, 2007., 14.lpp.
[2] Plato, Phaedo. USA: Hackett Publishing Comapany, 1977., 12.lpp.
[3] http://www.satori.lv/autors/75
[4] Heidegers. M., Malkasceļi, Rīga: AGB, 1998., 185.lpp.
[5] Kohlenbach. M, Neumann. B, Wechsel der Orte, German: Wallstein Verlag 1997., 137.lpp.
[6] Turpat
[7] Heidegers. M., Malkasceļi, Rīga: AGB, 1998., 215.lpp.
[8] Turpat., 187.lpp.
[9] Turpat, 187.lpp.
[10] Turpat, 192.lpp.
[11] Turpat, 199.lpp.
[12] Nagel. R, Wellbery. D. E., Benjamin’s Graund, Detroit: Wayne state university press, 1999.,22.lpp.
[13] Turpat.
[14] Turpat.
[15] Benjamins. V, Iluminācijas, Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005.
[16] Turpat, 24.lpp.
[17] Turpat, 25.lpp.
[18] Nagel. R, Wellbery. D. E., Benjamin’s Graund, Detroit: Wayne state university press, 1999.
[19] Turpat.
[20] Benjamins. V, Iluminācijas, Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005., 28.lpp.
[21] Turpat, 29.lpp.
[22] Turpat.
[24] Benjamins. V, Iluminācijas, Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005., 44.lpp.
[25] Turpat
[26] Turpat, 35.lpp.
[27] Turpat, 38.lpp.
[28] Turpat, 35.lpp.
[29] Benjamins. V, Iluminācijas, Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005
[30] Heidegers. M., Malkasceļi, Rīga: AGB, 1998.
[31] http://www.phil-fak.uni-duesseldorf.de/germ2/verboten/aus/benjamin.html
[32] Rembo. A, Verlēns P..uc., Tu sapņoji būt brīva, Rīga: Garā Pupa, 1995., 154.lpp.
Jālasa, jālabo interpunkcijas, pārsitienu kļūdas.
AtbildētDzēst