Destruktīvisms vai mākslas darbs tā tehniskās NE reproducējamības laikmetā


«Мелочь ничего не прощает большому!»
„Intervija” Juris Ševčuks.

«Месяц умер,
Синеет в окошко рассвет.
Ах ты, ночь!
Что ты, ночь, наковеркала?
Я в цилиндре стою.
Никого со мной нет.
Я один...И разбитое зеркало».

„Melnais cilvēks” Sergejs Jeseņins.

Valters Benjamins (1892-1940).

Destruktīvais Raksturs.
Valters Benjamins, to slavējot, uzrakstīja veselu rakstu.
Tas ir īss (ka jebkurš kliedziens), daudz īsāks nekā jebkurš cits no viņa darbiem, bet pilnīgi pietiekams, lai pamanītu to, ko neviens tā arī nebija pamanījis.
Šīs raksts ir acīmredzami daudz svarīgāks nekā jebkurš cits viņa raksts. Daudz svarīgāks par viņa slaveno eseju „Mākslas darbs tā reproducējamības laikmetā”, kas atnesa viņam popularitāti.
Tieši šajā rakstā bija tie vārdi, kurus, viņš paņemot Okama skuvekli un izplešoties ar to caur visiem saviem pārējiem darbiem, varēja izkliegt skaļi, kā galveno savu domu.
Acīmredzams ir fakts, ka pat filozofi, nerunājot par mākslas kritiku, pat filozofi, tik pārņemti ar savu hermeneitisko, analizē un iedzīvošānos pētāma autora tēla nevarēja pamanīt galveno...
To pētnieku balsis, kas vēsta par bēdīgo, traģisma pilno nelaiķa Benjamiņa dzīvi, sakot no Hannas Ārentes, savijas kopā vienotā sēru korī saliedēti gaudojot par nabaga filozofa iznīcinošo likteni.

Kā viņi absolūti taisnīgi konstatē: „visa Benjamiņa dzīve bija viena nebeidzama katastrofa”, kuru aprakstot, viņi nenogurst, pievienojot arvien jaunas un jaunas šausminošas mistiskas detaļas.
Tumšie mistiskie spēki kamolā savijušies apkārt nelaiķa filozofam. Jau Hanna Ārente visu vainu par bēdīgo Benjamiņa likteni uzliek uz viņpasaules spēku pleciem:
«Я говорю о неудаче. Мимо этого фактора, крайне значимого в беньяминовской судьбе, пройти невозможно, настолько остро сам Беньямин, вероятней всего, никогда не думавший и не мечтавший о посмертной славе, сознавал свою неудачливость. В текстах и в устных беседах он обычно ссылался на «маленького горбуна» – сказочную фигуру из знаменитого сборника немецкой народной поэзии “Des Knaben Wunderhorn”*.
Will ich in mein’ Keller gehn, Will ich in mein Kuechel gehn,
Will mein Weinlein zapfen; Will mein Suepplein kochen;
Steht ein bucklicht Maennlein da, Steht ein bucklicht Maennlein da,
Taet mir’n Krug wegschnappen. Hat mein Toepflein brochen.

Когда я в погреб в вечеру. Когда на кухню прихожу,
Спускаюсь к бочкам винным, Горшок снимаю с полки,
Меня ждет маленький горбун, Меня ждет маленький горбун,
Чтоб завладеть кувшином. И мой горшок – в осколки.

Горбун – старый знакомец Беньямина, который впервые встретился с ним еще ребенком, обнаружив стишок в книжке для детей и запомнив навсегда. Но только однажды (в финале «Берлинского детства на пороге века»), предвосхищая смерть, он попытался охватить взглядом «всю жизнь», как она «проходит перед взором умирающего», и без обиняков сказал, кто и что ужаснуло его в детские годы и сопровождало потом до самого конца. При любой из бесчисленных катастроф, случающихся в детстве, его мать, как миллионы матерей в Германии, обычно говорила: «Привет от Нескладехи»»
Tālāk H. Ārente attīsta šo tēmu, izstiepjot to visa sava raksta garumā un pati to nosauc „Kuprainais punduris”, bet vienkāršāk „Sveiciens no kuprainā pundura”.
Jā, šausmīgs liktenis: «Благодаря недавно опубликованной переписке, мы теперь знаем в общих чертах жизнь Беньямина. В этом смысле ее определенно хочется представить как вереницу подобных «кучек» ( Осколков[1]), поскольку ему самому она, без сомнения, именно такой и рисовалась», - raksta Hanna Ārente un turpina sērot par asi paša Benjamiņa pamanīto: «…таинственном хитросплетении, где, по его мастерскому диагнозу Пруста, «слабость и гений… сливаются воедино»».
,,Vājums un ģēnijs saplūst kopā’’– tā teica Hanna Ārente, tā teica arī viņas sekotāji pētnieki.
Bet kā nav iespējams ieraudzīt aiz patiešām traģiskajiem šī filozofa likteņa faktiem, ka viņš pats bija to avots?
Vājums un ģēnijs saplūst kopā.
Visi šie dēmoni un gari, destruktīvā rakstura kuprainie punduri, kuri izspraucas no visam spraugām, slēpjas zem gultas, izlaisti no pagraba, bāž savus pretīgos degunus no visiem Benjamiņa dzīves tumšajiem stūriem. Visi šie tumšie spēki, kurus viņš ar tādu fanātismu meklēja tīrajos un gaišajos Getes „Gara radinieku” tēlos un scēnās. Visi tie dēmoniskie purni, ko viņš spēja ieraudzīt pat pilnīgā Otīlijas nevainīgumā. Visi tie elles pūļi ar Angelusu Novusu kas smagiem, neapturamiem soļiem nāk, lai uzbruktu Benjamiņam no nākotnes, no kuras viņš tik ļoti baidījās.
Visi šie tumšie spēki ne jau tāpat vien ir savākušies kopā no visas pasaules, lai iznīcinātu personīgi viņu - Valteru Benjamiņu. Ne, vīs bija savādāk, ne tā, ka redz to no viņa vēstulēm un sūdzībām viņa jaunrades pētnieki.
Ne visi tie Anģelusi Novusi, velni, dēmoni un kuprainie punduri dzīvoja viņa pašā, un bija viņš pats.
Visiem zināms – „Tu esi tas, par ko tu domā”.
Jebkuram māksliniekam ir sava destruktīvā puse.
Pat pašam konstruktīvākajam māksliniekam atradīsies tumši un skumji darbi, pilni ar pašu slēptāko un trauslāko mīlestībā izaudzēto sāpi, pilnu ar izmisumu un iznīcības tieksmi. Visi šie velni un tumšie spēki kā tādi nav vienkārši sāpes un sēras, bet sāpes un sēras, kas pievelk.
Tieksme uz ļaunumu, sērām un iznīcību – kura brīžiem pārtop par līksmu graušanu un brīžiem pāriet klusā, bēdīgā pūšanā, ir iebūvēta paša cilvēka dvēseles dabā. Jo vesels dzejolis par kupraino punduri skan tā:
«Когда я в погреб в вечеру. Когда на кухню прихожу,
Спускаюсь к бочкам винным, Горшок снимаю с полки,
Меня ждет маленький горбун, Меня ждет маленький горбун,
Чтоб завладеть кувшином. И мой горшок – в осколки.
Ах, жизнь у каждого одна:
Дитя, молись за горбуна».

Šī dzejolīša jēga slēpjas ne tajā, ka nelaime sagaida tevi katrā stūrī, bet tā, ka viss dzīvē ir plūstošs un pati dzīve ir plūstoša un parejoša; nav jēgas raudāt, atceroties pagājušo dienu, jo ja tā nebeigtos, nesāktos jauna.
Šķiet pozitīvi, pat konstruktīvi, bet kāpēc Benjamiņš izvelējies tieši šo dzejolīti? Kāpēc iegaumēja to?
Tāpēc?
Nē.
Tāpēc, ka uz šī dzejolīša pamata viņš uzbūvēja savu filozofiju: „Lūdzies par nāvi – tāda ir šī vienkāršā joka ideja – jo nāve ir dzīvības sākums”, un šo vienkāršo ideju viņš ieviesa savā dzīvē un sāka ar to dzīvot.
Destruktīvais raksturs, kuru viņš tik spilgti izgleznoja, bija nesasniedzams ideāls, kuru viņš uzstādīja sev pašam un kuru viņš centās sasniegt visos savos darbos. Vēl vairāk, viņš kļuva par kritiķi tieši tādēļ, ka tiecās pēc tās, tiecās pēc sagraušanas destrukcijas, dekonstrukcijas, kritikas. Viņš meklēja un sameklēja to visur. Un kaut viņš pats savā personīgajā dzīvē nebija pietiekami destruktīvs raksturs, (šeit viņš arī juta savu vājumu, jo vienlaicīgi un pilnīgi pamatoti baidījās no tumšajiem spēkiem), literatūrā viņš tomēr iedzīvojās, kā Leimanis.
Par viņa filozofijas pamatu faktu kļuva ideja, ka jo vairāk podu, amforu un marmora statuju ar savu barbarisko, destruktīvo karagājienu viņš izpostīs, jo vairāk grieķi un romieši varēs uzcelt uz viņa barbarisko roku attrītās teritorijas veco drupu vietā.
Viņš ar prieku iepītu savu balsi internacionālā himnā, un jebkurā citā himnā, kas slavētu graušanu un vecās pasaules attīrīšanu: «Весь мир насилья мы разрушим до основанья. А затем, мы наш, мы новый мир построим. Кто был никем, тот станет всем…».
Būdams jau pilnībā pārņemts ar destrukciju, dekonstrukciju un pārējo podu plēšanu, viņš bija pilnība aizmirsis, kas viņš tāds būtu, kamdēļ viņš šeit vispār atrodas. Viņš jau pats bija kuprainais punduris; viņš veica tā darbu, graujot podus, kannas un klasiskos vācu literatūras romānus un pārējos mākslas darbus, un paldies tehniskās reproducejamības laikmetam, kas to viņam ļāva.
Mazs zēns, kuram vajadzēja censties noturēt kannu, tas zēns, kurš nolaidās pagrabā, lai to paņemtu, tas zēns, kuru gaidīja augšā ar kannu un kuram vajadzētu raudāt par saplēsto kannu, cīnīties ar kupraino punduri un vēl par to lūgties, tas zēns pazuda. Pagrabā bija palicis tikai pats kuprainais punduris, kas pārņēma viņa ķermeni un ar prieku grāva podus un kannas. Nabaga zēns, tas taču bija tavas kannas.
Iznīcība ir iznīcība, lai cik skaista, aizraujoša, varena un heroiska tā neizskatītos - tā ir iznīcība. Un kad iznīcība kļūst par estētisko ideālu, tā nekļūst par kaut ko citu, tā paliek iznīcība, tā vienkārši pieņem globālu mērogu.
Iznīcība nesaudzē un neapžēlojas ne par vienu. Un visvairāk par to, kurš to veic, kurš ir koncentrējies uz to un kurš nes to sevī. Viss, kas atrodas apkārt cilvēkam, kurš ir atdevis savu dzīvi aizraujošam graušanas spēkam, tiek iznīcināts un pirmkārt viņa paša dzīve.
Šo mīlestību pret iznīcību un pašiznīcību, pret graušanas aizraujošo spēku sevī nesa vairāki dzejnieki un mākslinieki un parasti šis spēks tos nogalināja.
Īpaši skaidri tas redzams krievu dzejnieku likteņos, kuri gandrīz vai visi nemira dabiska nāve, bet kaut kāda izmisīga lēcienā it, ka, vai padarot sev galu.
Tas pats notika arī ar Benjamiņu.
Ne - viņa Angelus Novuss mitinājās ne kaut kur ārpus, bet viņā pašā iekšā, kā dēmons Jūrijā Ļermontovā, ka melnais cilvēks Sergejā Jeseņinā. Un baidījās Benjamins ne no kupraina pundura un ne no šī dēmoniskā eņģeļa, bet no nākotnes, un no sevis paša, jo redzēja nākotni caur sevis paša prizmu. Un viņš nebija kļūdījies. Nākotne atnāca, varbūt pat ne tāda, bet vel šausmīgāka, daudz sliktāka nekā viņš bija to iztēlojies.
Benjamiņš bija pirmais vēstnesis, kas vēstīja to, ko es sauktu par destruktīvisma laikmetu.
Nē, viņš nepareģoja modernismu vai postmodernismu, un pat ne attīstīto postmodernismu, nē, viņš pareģoja to, ar ko bija apsēsts pats pilnībā, aizrauts ar to nereālo skatu, to, kā tik ļoti baidījās. Viņš pareģoja destruktīvismu – situāciju mākslā, kad par estētisko ideālu kļūst iznīcība.
Sekojot Benjamiņa estētikai, Endija Vorhola ģenialitāte slēpjas nevis tanī, ka viņš rada jaunu skatījumu uz Monnas Lisas tēlu, bet tanī, ka viņš ar pavairošanas palīdzību spēja to sagraut un iznīcināt.
Destruktīvisma laikmeta šausminošā estētika, kurā, pēc Benjamiņa aprēķiniem mums vajadzētu dzīvot un kuru viņš pareģoja, paredz estētiskās baudas meklēšanu iznīcībā visizsmalcinātākajās un visperversākajās tās formās.
Visam harmoniskajam jābūt novestam kakofonijas stāvokli. Visam konstruktīvajam jābūt dekonstruētam un sagrautam. Visam skaistajam jābut iznīcinātam savā saknē. Jo skaistuma ideāls ir skaistuma iznīcināšana.
Viņš pat sajuta, no kurienes pūš šis vējš, pamanot, ka tieši masveida ražošana un pārražošana kļūst par pamatu tai pelēkajai vienādībai, kas aprij un nogalina mākslas darbu unikalitāti.
Bet viņš tomēr nesaprata citu - te runa bija jau nedz par mākslas darba nāvi tā reproducejamības laikmetā, runa bija par radītāja nāvi tā tehniskās reproducējamības laikmetā. Ģēniju vairs nepalika. To vairs nevarēja būt. Tie pārstāja būt par kultūras ideālu. Tie kļuva nevajadzīgi tehniskai rūpnieciskai kapitālistiskās patērētāju sabiedrības mašīnai kura, štempelēja masveida produkciju.
Sīkais neko nepiedod lielajam.
Pateicoties Benjamiņam, mēs vispār aizmirsām, kas ir mākslas darbs. Kas ir māksla?
Ja vispār, kas tas tāds ir? Taču nav saprotams, kas tas ir. Kur ir tās robežas? Kur ir kritēriji, kuri atļauj teikt, ka, re, tas ir māksla, bet šis nē, šī tas te estētisks, bet šī tas te nē.
Mēs visi, pat mazi bērni, zinām, kas ir māksla, kas tā ir un kas ir skaistums. Bez jebkādas piepūles mēs atšķiram to, kas nav skaists no tā, kas ir pretīgs, destruktīvs. Tas ir pretstatā ar mums, ar mūsu iekšējo dabu. Mums no tā ir nelabums. Bet tomēr ir cilvēki, kuri ļoti pompozi un ar lielu autoritāti apgalvo, ka „šis te” ir tiešam estētiski un gaumīgi, un pat gatavi maksāt lielu naudu par „to” un likt „to” uz sienas savā ofisā.
Tad kāpēc tad šis jautājums pa skaistumu, par skaistuma būtību varētu likties tik nevainīgs un nepraktisks, tik dziļi aizskar jebkuru, kas tam pieskaras pašā būtībā? Kāpēc šis jautājums uzreiz vēršas pie mūsu ego, skrāpē kaut ko paša sirdī? Kāpēc mums dažreiz tik grūti atzīt, ka kaut kas ir pretīgs, bet kaut kas turpretī ir skaists, vai tieši otrādi, šis ir skaists, bet tas tur, perversi pretīgs? Kāpēc mēs līdz balss zudumam varam strīdēties par to, vai tas ir skaisti vai ne un galu galā pagriežam viens otram muguru un ejam prom sakot „skaistums ir gaumes lieta.”
Jo jautājums par skaistumu ir jautājums par cilvēka personību.
Jautājums par skaistumu uzreiz skar mākslas darba vērtētāja personīgo tezarusu un mākslas darba radītāja personību, jo mākslas darbs ir viņa sasniegums.
Varenība un skaistums un it īpaši gara skaistums vienmēr bijis skaudības priekšmets, tie radīja velmi piesavināt, bet ja tas nebija iespējams, iznīcināt. To spilgti demonstrē rupja anekdote, kura tēlaini ilustrē attīstīta destruktīvisma laikmeta patērētājsabiedrības ideoloģiju.

Skrien divi Kranči, vecais un jaunais. Vecais pamāca jauno.
Ceļā tie atrod pārtikas atkritumu kaudzi.
Vecais komandē – „Aprīt”!
Suņi aprij atkritumus un skrien tālāk.
Vēl pēc kāda laika ceļā tie satiek kucīti, un vecais komandē. – „Izjat”!
Suņi to izdara un skrien tālāk.
Pēkšņi ceļā tie ierauga skaistu mašīnu, vecs pieskrien pie tas un komandē – „Aptaīsit”!
Suni apdirš mašīnu un vecais jau taisās skriet tālāk, kad jaunais pēkšņi apstājas un jautā: „Klau, vecais, atbildi man - kāpēc atkritumus mēs aprijām, kucīti izkniebām, bet mašīnu nedz kāpēc apdirsām”?
„Tāpēc…” atbild vecais lepni paceļot asti un uzraujot degunu – „ …ka visu ko nevar aprīt, vai izjat vajag aptaisīt”!
Un šī suņu ideoloģija iesviež suņu sūdus pašā tiešākajā šī vārda nozīmē mākslas darbu vietā to tehniskās reproducejamības laikmetā.
Jo suņi ne pēc kā lielāk netīko.
Sīkais nekad nepiedod lielajam – un jo īpaši tādēļ, ka lai uztvertu un apgūtu kaut ko lielu, vajag pašam būt lielam, nevis štempelētam masu produktam.
Bet skaistuma izjūta mājo pat šajos suņos, jo tie droši zina, ko vajag apgānīt, kaut arī nezin, kāpēc, un kāpēc viņi to tik ļoti ienīst. Bet ienīst viņi lielo tādēļ, ka pašiem līdz tam lielajam vajag vēl augt un augt.
Cilvēka psihe diemžēl ir uzbūvēta tā, ka viņš, nokļūstot konkurences cīņas stāvoklī (pat ja tas būtu iedomāts) var paaugstināt savu vērtību tikai divos veidos. Vai nu pašam smagi jāstrādā, jāattīstās un jāsasniedz ģēnija pilnību sava attīstībā, vai arī apgānīt un pazemot labākos no tiem, pārliecinot ar šo pazemošanu sevi un visus apkārtējos, ka to sasniegumi nav nekā vērti. Pēdējais – labāko pazemošanas ceļš ir visvieglākais, jo tas atļauj bez jebkādas lielas piepūles pazemot tos līdz savām līmenim un zemāk, pašam nepaceļoties un neizceļoties.
Tas ir tas, kāpēc patērējsabiedrības maisam nav vajadzīga māksla. Katrā tās sasniegumā slēpjas autora konstruktora radītāja gara varenība cilvēka, kurš bija spējīgs radīt šo harmoniju. Tā ir gara varenība, kura ar vienīgo savas eksistences faktu pazemo (kā tiem šķiet) ierindas patērētājus, kuri cieš no mazvērtības kompleksiem un slinkuma.
Bet tas arī nav viss, bez tā sabiedrībā iestājas neizturams nelabums no tiem suņu sūdiem, kurus sabiedrība pati mēģina izlikt par skulptūrām, un mākslas darbiem. Lielākā tās daļa un arī tie cilvēki, kuri mēģina apgānīt cilvēka domas skaistumu, jebkurus gara sasniegumus, paši nosmok tanī, ko rada, kaut arī vēlme pacelt sevi pazemojot citus ir daudz spēcīgāka. Tie nosmok, skatoties uz tām gleznām, kuras piekarinājuši savos ofisos, uz šīm līdz nelabumam ņirbošiem acīs Monnas Lisas portretiem, uz tiem bezjēdzīgajiem melnajiem kvadrātiem, aiz kuriem nekā nav. Visa sabiedrība nosmaks, jo sabiedrība, kā jebkura personība sastāv no divām polārajām tieksmēm, tieksmes pēc radīšanas un tieksmes pēc sagraušanas. Un kamēr tā ir joprojām dzīva, tā grib dzīvot, bet dzīve un augšana paredz harmoniju.
Reibinošie revolūciju un tautas izārdīšanu viļņi, masu aizraušanās ar suņu sūdu skulptūrām un pisuāriem fontānu vietā, kā pēdējais modes ģēnija pīkstiens īstas harmonijas meklējumos, kā lemingu migrācijas pavasarī pieplūst un ar aurošanu un bravūru maršu dziesmām pazūd laika okeāna viļņos.
Destruktīvisma laikmets, kura iznīcības disharmonija un posts ir kļuvuši par estētisko ideālu - vai tas ir iestājies? Vai tas ir tomēr atnācis? Vai Beņjamiņa pareģojumiem tomēr bija tiesa?
Nē, nebija gan. Nav atnācis, un neatnāks nekad, kamēr cilvēkos ir dzīvs cilvēks.
Un ja pat grāmatas dedzinās sārtos tāpat, kā Reja Bredberija romānus tāpat vien, atradīsies ļaudis, kuri mēģinās iegaumēt tos no galvas.
Masu reproducejamības laikmets ir šausmīgs nevis ar to, ka noņem kopijas no oriģināliem un ar to pazemina oriģinālu vērtību, bet ar to, ka tas štempelē oriģinālus un originālus un masu pasludina par normu.
Masas efekts tas ir tas, ko tik ļoti ienīda vairāki PSRS un tur tas saucās par kolektīvismu – masas efekts ir cilvēciskās normas pelēkā vara.
Nekas, kas netiek tiražēts, nevar tikt uzskatīts par kaut ko oriģinālu, kaut ko uzmanības vērtu un tas pēc fakta automātiski neeksistē. Un pat ja tomēr eksistē, tas tiek uzskatīts par novirzi no normas. Un ja pat individualitātes un peļņas alkstošie pūļi atrod kaut ko patiešām unikālu, un pat tiem ar to zemo tezarusu pieniemamo, tie zibenīgi tiražē to līdz bezgalībai, mērkaķa ātrumā atkal pārvēršot to par pelēko masu novazāto līdz neizturamam nelabumam popu.
Ja runāt godīgi, tendenciozitāte ir lipīga. Var būt, ka tā lielā mēra piemīt arī šādai kopējās situācijas interpretācijai. Bet katram savs ceļš. Katrs cilvēks pats izvēlas, kuram dievam lūgties, par kuriem ideāliem cīnīties un kuru patiesību slavināt. Tā vai citādi gan vienas gan otras nometnes pārstāvji eksistēs jebkurā planētas sabiedrībā un kaut kur kaut kad virsroku ņems vieni, bet kaut kur un kaut kad otri, tas ir neizbēgamai un vajadzīgi līdzsvara uzturēšanai un tomēr ikkatram vajadzēs izdarīt savu izvēli.
Valters Benjamiņs izdarīja savu izvēli.
Es izdarīju savu.
Jūsu kārta.


[1] Примечание Д. Кричевского.