Valtera Benjamina "Vēstures jēdziens" ir teksts, kas tapis viņa īsās dzīves otrā pusē, proti, 1940. gada janvārī. Cenšos atcerēties kā viņa vēstures skaidrojums ir ticis apzīmēts iepretīm marksistiskajai vēstures filozofijai jeb vēsturiskajam materiālismam, šķiet, kāds bija to nosaucis par "mesiānisko marksismu". Teodors Adorno nolasa lekciju "Dabas vēstures ideja" Frankfurtes Kanta biedrībā 1932. gadā. Abiem domātājiem ir ambivalentas attiecības ar Martina Heidegera piedāvātajām idejām, manuprāt, ar "dabas vēstures" apcerēšanu zināmā mērā notiek atgriešanās pie "Spriestspējas kritikas" Imanuela Kanta, vai IK SK teleoloģiskās spriestspējas kritikas sadaļas. Kopīgs visiem trim ir mēģinājums norobežoties no neokantisma piedāvātās vēstures koncepcijas. Tāpēc ja ir iespēja, tad ielūkošanās salīdzinājumam Adorno esejā, vai Martina Heidegera "Laiciskums un vēsturiskums" (nodaļā no "Esamības un laiks") darītu bagātākas mūsu pārrunas."Vēsturiskais materiālisms", vēsture un laiks, tradīcija, Angelus Novus, historisms -- varētu būt diskusijas atslēgvārdi. Skaidrojami kopā būtu arī šajā darbā atrodamie daudzie personvārdi. Hanna Ārente esot nosaukusi Benjaminu par 20. gadsimta "dižāko kritiķi", pats viņš sevi uzskatījis par spējīgu uz "kopernikānisko revolūciju" vēstures rakstīšanas praksē. Tāpēc līdzās tekstiem, kuros iepazinām viņa valodas filozofiju, uzdosim jautājumus arī šim tekstam, lai iepazītu viņa vēstures filozofiju kā citu analīzes metodi.
Info aktualitātes:
Vēsturiskais materiālisms mūsdienu tvērumā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru