Valters Benjamins savā 1936. gada esejā „Stāstnieks” atgriežas pie jau iepriekš aizsāktas tēmas par pieredzi un tās trūkumu pēckara sabiedrībā. Apakšvirsraksts šai esejai ir „Pārdomas par Nikolaja Ļeskova darbiem”, un esejā tiek analizēts stāstnieka un stāsta jēdziens, pievēršoties šim krievu rakstniekam. Es neesmu pazīstama ar Ļeskova daiļradi, tomēr šī eseja man šķita nozīmīga – un tieši ar Benjamina pārdomām par pašu stāstnieka mākslu un tās izzušanu. Benjamins kā stāsta žanra vietas ieņēmēju min romānu. Tomēr romāns nav tas, kas izstumj stāstu no vieta. Kā uzsver Benjamins, stāstnieka māksla izzūd nevis romāna dēļ, bet komunikācijas izmaiņu dēļ – mutiski nodoto pieredzi aizstāj drukātā informācija ar tās zīmīgāko izpausmi – laikrakstiem. Divdesmit pirmajā gadsimtā – laikā, ko bieži sauc par informācijas laikmetu, – šķiet, Benjamina novērojums ir piepildījies, jo caur pasaku vai stāstu tik tiešām netiek mutiski nodota kāda pamācība vai gudrība. Par lietu kārtību mēs uzzinām nevis stāstus, bet informāciju, un uzņemam to ikdienas no jauna milzīgā apjomā. Bet tieši šī informācijas pārpilnība ir tā, kas ir likusi atgriezties pie stāstnieka mākslas. Un te kā piemēru es gribētu minēt filozofijas jaunāko māsu, gluži nesen veidojušos nozari – muzeoloģiju. Muzeju nozarei tieši informācijas pārbagātības dēļ ir radušies daudz dažādi konkurenti, kas pretendē sniegt vēsturisku patiesību, piemēram, dažādas krāsainas interneta enciklopēdijas, zinātnes centri, kur apmeklētājs var ne tikai skatīties aizstiklotas, putekļainas vitrīnas, bet līdzdarboties, izmēģināt, iesaistīties. Vairs nepietiek ar to, ka muzejs piedāvā apskatīt kāda priekšmeta oriģinālu, ko tas ir iekonservējis ilgai eksistencei – tas informācijas pārbagātajā apmeklētājā neizraisa ne sajūsmu, ne vēlmi kaut ko uzzināt par šo priekšmetu. Un muzeologi ir sapratuši, ka tas, kas var glābt muzeju nozari, ir stāstnieka māksla. Te ir runa par muzeja objektiem, kas nes sevī stāstu un tikai ar šo stāstu varbūt iegūst muzejisku vērtību, tāpat ir runa par pašu stāstnieku iesaistīšanu ekspozīcijas veidošanā – pašus stāstus padarīt par izstādes objektiem. Un tādējādi muzejs ieņem sava veida stāstnieka lomu – tas apkopo daudz dažādus stāstus, kurus spēj saistīt vienu ar otru kaut kāda veida vienotībā, pretendējot caur šiem stāstiem sniegt zināšanas no citu cilvēku dzīves pieredzes, ietekmēt muzeja apmeklētāju personiski, nevis ar pliku anonīmu informāciju. Protams, šī tendence koncentrēties uz stāstiem populāra starp visas pasaules labākajiem muzejiem, tomēr es netaisos apgalvot, ka katrs muzejs būtu stāstnieks – mēs labi zinām no savas muzeju apmeklētāju pieredzes, ka stāsti nebūt nav tas, ko muzejs sniedz apmeklētājam. Tomēr es atļaušos savā esejā runāt par uzskatu un piemēriem, kur labs muzejs ir tāds muzejs, kas pilda stāstnieka lomu.
Benjamins par stāstiem
Benjamins sāk savu eseju ar vārdiem: „Stāstnieks – lai cik pazīstami skanētu šis vārds, stāstnieks kā dzīva īstenība mums nekādā ziņā nav klātesošs. Viņš mums jau ir attāls un kļūst arvien tālāks.” Lai noskaidrotu, kas tas ir par fenomenu, kas ir uz izzušanas robežas, tiek skaidrota pati stāstnieka māksla, kādu to izprot Benjamins. Pirmo un galveno kārt, tā ir „spēja apmainīties ar pieredzēto” . Cilvēka dzīve ir tas materiāls, no kura top stāsti, pie tam Benjamins šeit uzsver dzīves saistību ar nāvi. Nāvi gan kā atskaites punktu, kurā dzīve iegūst tālāk nododamu formu. Nāve stāstam nav beigu punkts, tikai dabisks notikums, kas regulāri atkārtojas dažādos veidolos un izpausmēs cilvēka dzīvē, un līdz ar cilvēka paša nāvi it kā beidzas viņa paša dzīve, bet reizē tā iegūst stāsta formu, kas ir tapusi pārstāstāma un var kalpot kādam citam stāstniekam par vienu no viņa paša dzīves stāsta detaļām. Benjamins saka, ka stāstnieks savu autoritāti ir patapinājis no nāves. Stāsts iegremdējas dabiskajā vēsturē, notikumos, kas norisinās līdzās, kas neglābjami un regulāri ir saistīti ar nāvi. Benjamins stāstnieka mākslu saista ar „naivās dzejas laiku” (kā to nosaucis Šillers), tas ir, laiku, kad cilvēks sevi iedomājās kā dabas ritumā iekļautu un saskaņotu – stāstnieks lūkojas uz lietu kārtību „kurā – kā nu kuro reizi – nāve iet kā vadonis vai kā pēdējais nožēlojamais atpalicējs” .
Vēl viena ļoti svarīga stāsta pazīme Benjamina izpratnē ir „šķīstais lakonisms”, kura dēļ tos arī bijis iespējams nodot no mutes mutē. Stāsts allaž iztiek bez psiholoģiska iekrāsojuma, tādējādi tas vieglāk nogulstas klausītājam atmiņā un spēj kļūt par tālāk pārstāstāmu pieredzi.
Benjamins runā par stāstniekiem, kas savus stāstus pierakstījuši, tomēr viņš uzsver, ka starp tiem visdižākie ir tie, kuru vēstījums vismazāk atšķiras no daudzo bezvārda stāstnieku vēstījuma. Viņš uzskata, ka pirmais īstais stāstnieks ir pasaku stāstnieks. No bezvārda stāstnieku nodarbošanās Benjamins atvasina stāstnieku tipus: zemnieka tips, kas pārstāsta stāstus no pagātnes, un tirgotājs, kas atgriežas no tālienes ar neparastu pieredzi un piedzīvojumu stāstiem. Stāsti vienmēr savā būtībā ir saistīti ar šiem bezvārda stāstniekiem, kurus Benjamins asociē ar kāda amata – roku darba – veicējiem. Benjamins uzsver, ka stāstam nepieciešama garlaicība – garais laiks un darbības, kas cieši saistītas ar garo laiku, piemēram vērpšana, karošu grebšana un citi vakarēšanas amati. Garā laika un ar to saistīto darbu kopībā klausītājs aizmirstas un spēj atdoties pēkšņi nākušam stāstam, un nemanot iemācās to pārstāstīt tālāk, kas ir tik nepieciešamā prasme, lai stāsts turpinātos. Nepiespiestā klausītāja lielākā vēlme ir paturēt stāstu sev, tādēļ milzīga nozīme tiek piešķirta atmiņas spējai. „Atmiņas veido tradīciju ķēdi, kas notikušo nodod no paaudzes paaudzei.”
Katrs stāsts ir iegremdējies stāstītāja dzīvē un kaut ko gūst no tās, un pats stāsts, nodots no mutes mutē, pārklājas ar tādiem kā caurspīdīgiem slāņiem, kurus ir atstājis stāstā katrs tā stāstītājs kā lakas kārtiņas. Daudzo stāstu saistījumu vienā kopējā Benjamins salīdzina arī ar tīklojumu – dižākie šī fenomena piemēri ir austrumu stāstnieki, kuros „katrā mīt Šeherezāde” . Labā stāstā katrā stāstījuma vietā var iekrist prātā kāds cits nostāsts – tā ir episkā atcerēšanās.
Labs stāstnieks ir skolotājs un gudrais, kas spēj izstāstīt stāstu, kas sniegtu padomu daudzos dažādos dzīves gadījumos, jo viņš palūkojas atpakaļ uz visu dzīvi gan ar savu pieredzi, gan svešu. Stāstnieka talants ir viņa dzīve un gods ir spēja izstāstīt visu savu dzīvi. Šī padoma sniegšana ir vēl viens ārkārtīgi būtisks stāsta aspekts. Stāstniekiem raksturīga praktiska interese, piemēram, Benjamins piemin rakstnieku Gothelfu, kurš ar stāstiem sniedzis lauksaimnieciskas pamācības zemniekiem vai Nodjē, kas stāstos ievijis padomus par gāzes apgaismojuma lietderību. Stāstījums atklātā vai slēptā veidā nes sevī noderīgumu morāles, praktiska norādījuma, sakāmvārda vai dzīves gudrības veidā. Stāstītājs no savas pieredzes ar stāstu dod padomu, un, kā Benjamins uzsver: „Padoms taču ir ne tik daudz atbilde uz jautājumu, cik priekšlikums attiecībā uz kāda tieši pašlaik notiekoša stāsta turpinājumu.”
Benjamins min divus stāstnieka prasmes ienaidniekus. Romāna parādīšanās jaunlaiku sākumā ir pirmā pazīme stāstījuma bojāejai. Romānu no stāsta atšķir piesaiste grāmatai. Stāstītājs stāstu smeļas no pieredzes – paša vai atstāstītas pieredzes un stāsta klausītāji to atkal padara par savu pieredzi, savukārt romāns runā par individuālo, bez padoma palikušu dzīvojošo. Romāns vijas ap dzīves jēgu, pēc kuras vaicā bez padoma palikušais. Arī romāna lasītājs ir vientuļš un piesavinās romānu tikai sev. Romānists pievēršas mūžībai un vienam varonim, bet stāstnieks īsajam mirklim un daudz izkliedētām detaļām. Benjamins uzskata, ka romāna iekšējā norise ir cīņa pret laika varu.
Tomēr, kā Benjamins uzsver, par romānu, kas veidojies jau kopš antīkajiem laikiem, stāstam daudz bīstamāka ir bijusi informācija. Līdz ar informācijas izplatības iespēju palielināšanos (kā galveno aspektu te Benjamins min laikrakstu izdošanu un popularitātes pieaugumu) nozīmi zaudē no tālienes nākusī ziņa (tālienes gan laikā gan telpā). Stāstā vienmēr ir kaut kāda saistība ar mistisko, neticamo, bet informācija pretendē uz nekavējošu pārbaudāmību. Tai allaž ir jāizklausās ticamai, bez brīnumiem. Stāsta un informācijas pretstats spilgti atklājas, domājot par notikumu skaidrošanu, cēloņu meklēšanu. Benjamins uzsver, ka informācijai vienmēr nāk klāt skaidrojums, no kā stāsts ir turējies brīvs savā „šķīstajā lakonismā”. Stāstam netiek uzspiests psiholoģiskais kopsakars, tiek dota brīvība pārdomāt lietu tā, kā klausītājs to izprot, tādējādi stāstam ir daudz plašāka amplitūda. Informācijai ir vērtība vien tad, kad tā ir jauna; stāstījums spēkus saglabā ilgi un spēj paust pēc ilga laika. Benjamins stāstu salīdzina salīdzina ar graudiem, kas „tūkstošiem gadu bijuši hermētiski noslēgti piramīdu kambaros un līdz pat šai dienai saglabājuši dīgtspēju” .
Muzeoloģija par stāstiem
Jau divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados aizsākās diskusija par muzeja pārdefinēšanu. Nepieciešamība no jauna definēt muzeju radās, gan pārdomājot muzeju attiecības ar tādiem allaž muzejam blakus pastāvējušiem fenomeniem kā galerijas, bibliotēkas, privātās kolekcijas, gan ar modernitātes laikā radītām iestādēm, piemēram, zinātnes centriem. Tāpat bija nepieciešamība pārdomāt muzeja lomu patērētāju sabiedrībā, kurā jebkuram fenomenam jācīnās par savu eksistenci sīvā konkurencē – rodas jautājums, kāda ir muzeja nozīme un kādēļ lai tas būtu primārāks par jebkuru citu sabiedrības veidojumu, ka tam nav jāiesaistās pirkšanas un pārdošanas procesā. It sevišķi šīs pārdomas veicināja informācijas tehnoloģiju attīstība, kas spēja piedāvāt tikpat interaktīvu informāciju un sniegt izglītību ar priekšmetu un attēlu palīdzību – uzdevumu, kas bijis līdz tam muzeju prioritāte.
Līdz ar to sešdesmitajos gados aizsākas un astoņdesmitajos jau aktuālas visā pasaulē ir runas par muzeja saistību ar emocijām, tiek runāts par sociālo muzeju, kas kalpo sabiedrībai, sniedzot tai nevis kailu informāciju, bet piedzīvojumu un iespaidus, kas izraisa emocijas. Tiek uzsvērts, ka svarīgi ir nevis tas, cik daudz apmeklētājs ir uzzinājis muzejā, bet kādas emocijas ir guvis un kā no tām mainījis savu skatījumu uz pasauli. Un šāda iespēja sniegt apmeklētājam iespaidus un emocijas tiek atrasta tieši stāstnieka mākslā, ko Benjamins pirms dažiem gadu desmitiem atzinis par teju mirušu.
Iespējams, ka tieši tajā faktā, ka stāstnieka māksla sastopama arvien retāk, rodams iemesls, kādēļ muzeji kā vēstures liecību glabātāji šo mākslu piesavinājušies un tieši tajā atraduši savu jauno pašnoteikšanos un unikalitāti. Tomēr, lai izprastu to dziļāk, manuprāt, ir svarīgi aplūkot, ko muzeoloģija izprot ar stāstnieka mākslu un stāstiem, un vai vispār ir pamats domāt, ka tā runā par to pašu fenomenu, kas 1936. gada esejā nozīmīgs bijis Valteram Benjaminam.
Tomēr, pirms ķeros pie jēdziena noskaidrošanas, jāpiebilst, ka neuzgāju nevienu konkrētu pirmavotu, kas runātu par stāsta nozīmi muzejā. Katrs autors atsaucas uz kādu citu, kurš atkal atsaucas uz vēl kādu, bet neatradu nevienu autoru, kas būtu aizsācis šo diskusiju un konkrēti izskaidrojis, kā šis jēdziens uztverams. Tādēļ arī man neatlika nekas cits, kā rīkoties pēc muzeologu parauga, atsaucoties te uz vienu, te citu viedokli. Autori, kas runā par stāstu, šo fenomenu izprot līdzīgi, tomēr katram ir savi uzsvari un nianses, ko viņš vai viņa vēlas izcelt. Turpmākais mans pārstāsts uztverams kā mēģinājums šīs nianses apkopot un aiz tām saskatīt kopīgo stāsta izpratni.
Tā kā muzejā par tradicionālajām funkcijām uzskatāmas priekšmetu vākšana, saglabāšana, pētniecība un interpretācija, diezgan likumsakarīgi izvērtusies diskusija par stāsta un objekta attiecībām. Konferences Muzejs 2000 lektors Antonijs Kaskardi (Antony Cascardi) uzsvēris svarīgu stāsta izpratnes aspektu: stāsts nav obligāti jāizstāsta vārdiem – muzejā stāstus stāsta gan attēli, gan objekti, un atšķirība starp rādīto un stāstīto stāstu nav tik nozīmīga. Viņa izpratnē muzejs piešķir sabiedrības kolektīvajām atmiņām noteiktu veidolu jau vācot un izstādot lietas kaut kādā konkrētā veidā. Kaskardi uzsver, ka galvenie stāsti ir tie, kurus stāsta paši priekšmeti, un muzejs vērš apmeklētāja uzmanību ar paskaidrojošajiem fona stāstiem, kam ir daudz mazāka nozīme par priekšmetos esošajiem stāstiem. Paskaidrojošais teksts ir nepieciešams, lai pastāstītu par lietām, kas no citas vides nonākušas muzejā par to nepieciešamību tur būt, par to vērtību un nozīmību.
Tomēr daudzi muzeoloģijas pētnieki atklāj citādu stāsta izpratni, ko aktualizējuši muzeji, kuros kādu iemeslu dēļ nav priekšmetu. Tas ir uzsvars uz stāstu kā nošķirtu no objekta – svarīgs ir stāsts, kas runā par pieredzi, bet tam nav obligāti jābūt priekšmetiskā formā. Deivids Flemings (David Fleming) referātā 2009. gada Baltijas muzeoloģijas skolā izsakās visai skarbi šai sakarā: „Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs, [..] atgādinātu sev, ka ne visām nācijām, ne visām kultūrām ir tāda bijība pret objektiem – materiālo kultūru –, kādu izrādījuši dominējošie briti – baltā vidusšķiras kristiešu, un dažs piemetinātu – arogantā, kultūra, kas radījusi vairumu mūsu muzeju.” Turpinot šo domu, viņš atsaucas uz Elenu Heimani Gurianu (Elaine Heumann Gurian), kas raksta par afroamerikāņu un indiāņu kultūras atspoguļojumu muzejā, kas nav iespējams, izstādot materiālas lietas, jo šo tautu kultūras mantojums ir drīzāk dziesmas un dejas. Viņa uzsver, ka muzeja būtība nav objekti. „Muzejs ir vieta, kas glabā atmiņas un prezentē un sakārto to nozīmes uztveramā formā.” Viņa muzeju uzskata par stāstu īpašnieku, nevis, kā sabiedrībā bieži iedomājas, par objektu īpašnieku – tieši stāsti piešķir muzejam nozīmi. Viņa to ataino ar piemēru par Aušvicas nometnē lietotas bļodiņas ievietošanu izstādē – bļodiņai vērtību piešķir tikai ar to saistītais stāsts un emocijas, ko šis stāsts var izraisīt, pašai masveidā ražotajai bļodiņai vērtības nav.
Tātad, priekšmetiem ir nozīme un tie nes sevī stāstus, bet tiek uzsvērts, ka muzejam jādara viss, lai šie stāsti sasniegtu apmeklētāju – veids, kā tas tiek veikts var būt atkarīgs no katra muzeja īpatnībām – vai tas ir pasniegts rakstiski vai mutiski vai kā citādi izstāstīts, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, kustību vai pat deju.
Ar stāstiem muzejs veic vairākus uzdevumus. Hilde Heina (Hilde Hein) runā par muzeja kā izglītotāja lomu. Bet muzejs, atšķirībā no skolas, ir neformāla izglītība tādā ziņā, ka tajā nav iekļauta noteikt programma, kas jāapgūst – tas var stāstīt stāstus par dažādām tautām, paaudzēm un iedeoloģiskajām pārliecībām, pie tam stāstīt tos dažādās – galvenokārt materiālās – formās. „Un svarīga ir nevis pieredzes intensitāte, bet kur tā tevi aizved.” Apmeklētājs ir gatavs gūt iespaidus muzejā, un muzejs iepriekš neparedz to, kas apmeklētājam būtu jāiemācās vai kādi iespaidi jāgūst, bet ļoti iespējams, ka apmeklētājs kaut ko iemācīsies vai gūs kādu ierosmi pārdomāt kādu tēmu, studēt to padziļināti u.tml.. Un tieši šāda veida ierosmes ir muzeja uzdevums. Skots G. Pariss (Scott G. Paris) uzskata, ka muzeja aicinājums ir veidot izstādes un ekspozīcijas, kas ļautu objektiem mijiedarboties ar apmeklētāju jaunā, motivējošā veidā, ierosinot apmeklētājā cita veida sapratni. Viņš uzsver, ka muzeja stāsti iekļauj stāstīšanas mākslu gan par objekta vēsturi un lietojumu, gan arī par muzeja apmeklētāja saistību ar šo priekšmetu. Līdz ar to muzejs nav paradigmātisks stāstu zinātājs (īpašnieks), tas piedāvā stāstus, izvēloties izstādīt objektus specifiskos kontekstos.
Tātad muzejs sniedz informāciju, tomēr tā nav primāra – galvenais ir iesaistīt apmeklētāju stāstā, ko muzejs stāsta. Un tādējādi labā gadījumā veicināt stāsta ceļošanu no mutes mutē.
Deivids Flemings uzsver, stāsta saistību ar vienu no viņaprāt svarīgākajiem muzeja uzdevumiem, proti, mainīt apmeklētāju domāšanas veidu par sevi un vietu, kur viņi dzīvo. To var veikt akcentējot stāstus, nevis kolekcijas. Kā piemēru viņš min Starptautisko Verdzības muzeju, kurš spēj mainīt apmeklētāju, tieši izraisot viņā emocijas ar stāstu palīdzību. Flemings raksta, ka šis muzejs „ir par cilvēkiem, nevis objektiem, un cilvēki ir saistīti ar emocijām, nevis lietām.”
Muzeologi uzsver muzeju kā kolektīvās pieredzes veidotāju, ko muzejs veic tieši ar stāstu palīdzību. Šis aspekts izraisījis muzeologu vidū diskusiju par to, kādus stāstus un no kāda redzes punkta vajadzētu stāstīt mūsdienu multikulturālajā sabiedrībā, lai muzejs neiesaistītos politiskās ažiotāžās, bet tomēr spētu atainot dažādas patiesības, ne tikai vienu atzīto uzvarētāja stāstu. Muzeologi pārdomā, kādus stāstus stāstīt un no kāda skatupunkta, paredzot, ka katrs stāsts vienmēr ietver kādu interpretāciju – Benjamins uzskata pretēji, ka stāsts ļauj klausītājam interpretēt. Es lasīju par vairākiem jauniem izstāžu konceptiem, kuros stāsti ir dažādi, atspoguļo dažādus skatījumus, kas kādā punktā saistīti – tādējādi pietuvojas Benjamina aprakstītajam stāsta ideālam – daudzu stāstu tīklojumam un uzslāņotām pieredzēm.
Viens no spilgtākajiem piemēriem šādai pieejai ir Mojas Mak Fadzīnas (Moya McFadzean) raksts par savu pieredzi Melburnas Imigrācijas Muzejā. Muzeja darbā viņa nemitīgi saskaras ar izvēlēšanos par labu kādiem stāstiem un kādām versijām, jo imigrācijas vēsturi Melburnā veido vairāk nekā 150 dažādas kulturālas grupas, kurām katrai ir savs atšķirīgs imigrācijas stāsts – katrai savs stāsts ir visnozīmīgākais un vienlīdzīgi nepieciešams kolektīvajai imigrācijas pieredzes atmiņai. Muzeja mērķis bija parādīt, ka katram ir savs dzīvesstāsts, kas ir daļa no lielākas sociāli kulturālas Melburnas attīstības. Muzejs iecerējis, ka apmeklētāji sevi saistīs ar kādiem stāstiem vai asociēsies ar kādām pieredzēm un viedos saistības starp individuāliem un plašākiem sociāliem piemēriem. Tomēr muzejs nedrīkstētu pārvērsties par stāstu virkni. Tā kā muzejs nespēj atainot visus stāstus, tas ir spiests bieži mainīt ekspozīcijas, cirkulēt no vienas grupas stāstiem pie citas, pie tam ieklausoties apmeklētāju – jo sevišķi vietējās sabiedrības – kritikā par to, kuri stāsti kurā mirklī būtu aktuālākie, kuri muzejā ignorēti un prasītos tapt stāstīti. Tiek ņemti vērā gan tagadējās paaudzes vecvecvectētiņu imigrācijas stāsti, gan viņu pēcteču stāsti, arī bērnu izpratne par notiekošo un pavisam neseno imigrantu atmiņas. Tādējādi muzejs ir vienlaicīgi gan sociāls komentētājs, gan sociāls produkts.
Par muzeologu un Benjaminu kopīgo stāstu izpratni
Apkopojot visu iepriekš izklāstīto, var rezumēt, ka muzejiem stāsts ir svarīgs kā emociju nesējs iespaida atstājējs, muzeologu diskusijās stāsts tiek pretnostatīts informēšanai vai programmatiska izglītošana. Tas lielā mērā sakrīt ar Valtera Benjamina nostādnēm – arī viņš ir pretnostatījis informāciju ar tās skaidrojumiem stāstam, kas ļauj klausītājam pašam interpretēt dzirdēto un iesaistīt savā pieredzē. Arī muzeologi, uzsverot stāsta emocionālās iedarbības nozīmi, šķiet, vēlas norādīt uz šāda veida stāsta iesaistīšanu pieredzē.
Benjamins runā par stāstīto vai rakstīto stāstu, bet muzejos ir uzsvars uz dažādiem stāsta pasniegšanas veidiem, tomēr arī šeit atšķirība nebūt nav tik milzīga. Benjaminam stāstītais stāsts pirmkārt un galvenokārt ir pieredzes stāstījums, svarīga ir dzīve, kas tiek ietverta stāstā. Un tieši šis aspekts ir tas, ko uzsver muzeologi, akcentējot stāsta dažādās formas – gan objekta veidolā, gan dejā vai dziesmā. Pie tam arī Benjamins runā par stāsta formas parādīšanos gan pasakās, gan sakāmvārdos un tautas gudrībās.
Vai muzeologi runā par stāstu kā padoma devēju, kas šķiet tik būtisks aspekts Benjaminam? Lielā mērā var teikt, ka runā, ietverot to muzeja stāsta uzdevumā izglītot. Pie tam neformāli izglītot – tieši tā, kā to veikuši stāstnieki Benjamina izpratnē, katram dzīves brīdim atrodot piemērotu stāstu ar piemērotu padomu. Arī Benjamins runā gan par netiešu praktisku padomu ievīšanu stāstā, gan par tiešu pamācību, kas var parādīties stāstnieka teiktajā – tāpat darbojas muzeji, kas spēj ietekmēt cilvēka uzskatus, sniegt kādas zināšanas gan ar tiešiem skaitļiem un faktiem, gan tomēr īpaši veiksmīgi netieši – iesaistot apmeklētāju emocionāli.
Pie tam mūsdienu muzejs (savā labākajā versijā) ir lielā mērā līdzīgs tieši Benjamina pieminētajiem austrumu stāstniekiem, kas sevī nes neskaitāmus stāstus, saistītus kopā kādā kopīgā punktā. Tā, piemēram, Melburnas imigrācijas muzejs kaut kādā mērā varētu būt noslēpumains kā Šeherezāde, apkopodams neskaitāmu cilvēku dzīvesstāstus no visdažādākajām pasaules malām, paaudzēm un pieredzēm – te tas atklāj vienu stāstu, te sajūt, ka labāk pievērsties citam.
Pie tam muzeja stāsti, tāpat kā jebkura cita stāstnieka stāsti, saklausāmi tikai tam klausītājam, kas ir atslābinājies un, kā Benjamins teicis, nepiespiests, un tādam noteikti vajadzētu būt arī muzeja apmeklētājam. Vai muzeja apmeklētājs klausās stāstus lai nodotu tālāk? Savā ziņā tā arī varētu teikt. Ja muzejs veido ar saviem stāstiem kolektīvo atmiņu, tad ieguvis ir tas apmeklētājs, kas kaut ko ir tik labi sapratis, lai stāstītu citiem. Te varbūt der piemērs par ģimenēm, kas dodas uz muzeju – pieaugušie uztver muzeja stāstus un pārstāsta bērniem viņiem saprotamā valodā. Tomēr muzeja loma it kā apstājas pie tā, ka tas savu stāstu ir izstāstījis apmeklētājam. Viņam vairs nerūp, vai tas to stāstīs tālāk, vai tikai rīkosies un dzīvos ar no stāsta iegūto padomu. Lielā mērā te var piekrist Benjaminam, ka šajā aspektā stāstnieka māksla ir zudusi.
Muzejs ir kā liels cienījams stāstnieks, kas uzklausa daudz dažādus stāstus. Ir muzeji, kas runā par savu tuvējo apkārtni – tie būtu zemnieku tipi, ir tādi, kas stāsta par aizjūru brīnumiem, reprezentējot tirgotāju stāstīšanas māku. Muzejs sameklē vēl dzīvi esošos stāstniekus starp cilvēkiem (un izrādās tos atrod ne tikai dzīves pieredzējušajos sirmgalvjos, bet visās paaudzēs), atrod priekšmetus, kas stāsta stāstus par cilvēku dzīvēm un auž no visu šo dzīvju materiāla lielu stāstu, kas sastāv no neskaitāmiem maziem stāstiņiem. Labs muzejs ir labs stāstnieks un spēj sniegt padomu klausītājam/ apmeklētājam. Un labs klausītājs pratīs šo stāstu ieaust savā dzīves stāstā un stāstīt to tālāk. Bet ļoti iespējams, ka Benjaminam taisnība – stāstnieka māksla izmirst, jo tik reti starp muzeja stāstu klausītājiem gadās tādi, kas māk izstāstīt tālāk. Diez vai atmiņas spējas tur būtu pie vainas. Varbūt vainīgs fakts, ka, stāstu klausoties, apmeklētājs gan bijis nepiespiests, bet nav nodarbinājis savas rokas kādā amatā, kuru veicot, kā Benjamins uzskatījis, stāstīšanas māksla pati atnākot? Bet muzejam tomēr cilvēks spēj izstāstīt savus dzīves stāstus... Varbūt cilvēki vienkārši netic, ka kādam viņa stāsts varētu sniegt padomu? Un tāpēc šim stāstam jānonāk pie lielā stāstnieka muzeja, lai tas atkal nonāktu pie cita cilvēka un sniegtu tam kādu pamācību...
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru