Papildliteratūra semināram 1.10.2009.

Hans Ruin. "Origin in Exile: Heidegger and Benjamin on Language, Truth, and Translation"

Grāmatas angļu valodā

Samuel Weber. Benjamin's -abilities. Harvard University Press, 2008.

The Cambridge Companion to Walter Benjamin. Cambridge University Press, 2004.

Tulkošanas estētika

No skolotāju kantisma, neokantisma, romantisma studijām uz patstāvīgām iestrādēm valodas teorijā. No valodas teorijas uz kritikas teoriju. Benjamins, Kabbala un teoloģiskā valodas interpretācija. Benjamina uzmanības centrā nav ikdienas valodas lietojums, bet gan vārda došana (Ādams), vārdā nosaukšana (dzejnieks, tulkotājs). Valoda tiek skatīta ne kā saziņas starp cilvēkiem līdzeklis, bet "saziņas" ar Dievu rīks. Vācu filozofijas tradīcijā, kurā dominē protestantiskā ievirze, mītiski, pagāniskās tendences, Benjamins tiecas mobilizēt jūdaisma kritiskos resursus. Benjamina pievēršanās Bodlēra "Ļaunuma puķes" tulkojumam saved viņu kopā ar Martinu Buberu un Geršomu Šolemu, kas nosaka viņa pozīciju attiecībā pret jūdaismu. Lai saprastu vēlākos Benjamina tekstus, viņa mantojuma pētnieki iesaka sākt ar agrīnajiem rakstiem, kuros priekšplānā ir Benjamina valodas teorija. Lai izvairītos no valodas instrumentalizācijas, Benjamins izvēlas atklāsmi, kurai nav adresāta, proti, Dievu. Atsauce uz dievišķo ļauj saskatīt valodas buržuāziskās interpretācijas ierobežotību. Nošķīrumam starp vārdu-vēsti (verbe) un vārdu-nosaukumu (nom) ir kantiskas konotācijas. Benjamins noraida ideālisma balstīšanos uz "garu", "apziņu", taču valoda, ko viņš liek to vietā nav ikdienas, bet gan tādas monoloģiskas izteiksmes formas, kas pazīstamas literatūrai un filozofijai. Sākotne kā mērķis. Pirmvalodas jeb tīrās valodas (Ursprache) koncepcija un tās saistība ar kabalistisko bibliskā kreācijas mīta interpretāciju; ceļā uz glābjošo kritiku.

Benjamins V. Liktens un raksturs // Benjamins V. Iluminācijas, LMC, 2005,
Benjamins V. Tulkotāja uzdevums // Benjamins V. Iluminācijas, LMC, 2005,

Papildus:
Benjamin A. Shoah, Remembrance and the Abeyance of Fate. Walter Benjamin's "Fate and Character" // Benjamin A. Present Hope. Philosophy, Architecture, Judaism, London and New York: Routledge, 1997, Pp. 56-76.
Benjamin A. The Absolute as Translatability: working Through Walter Benjamin on Language // Walter Benjamin and Romanticism, Ed. by B. Hanssen and Andrew Benjamin, New York, London: Continuum, 2002.
Menke B. 'However one call into the forest...": Echoes of Translation // Walter Benjamin and Romanticism, Ed. by B. Hanssen and Andrew Benjamin, New York, London: Continuum, 2002.

Ortega i Gasets H. Tulkošanas nabadzība un spožums // Kentaurs XX, 1994, 6: 86-48

Benjamina teksti online krievu valodā

ПРОИЗВЕДЕНИЕ ИСКУССТВА В ЭПОХУ
ЕГО ТЕХНИЧЕСКОЙ ВОСПРОИЗВОДИМОСТИ - http://www.out-line.ru/ben.html, http://wwh.nsys.by/klinamen/dunaev-ben4.html

ПАРИЖ, СТОЛИЦА ДЕВЯТНАДЦАТОГО СТОЛЕТИЯ - http://wwh.nsys.by/klinamen/dunaev-ben2.html,

КРАТКАЯ ИСТОРИЯ ФОТОГРАФИИ - http://wwh.nsys.by/klinamen/dunaev-ben3.html

К ПОРТРЕТУ ПРУСТА - http://wwh.nsys.by/klinamen/read12.html

vairāk - http://ru.wikipedia.org/wiki/Беньямин,_Вальтер

Kas ir Valters Benjamins?

Kas ir Valters Benjamins? Ebreju izcelsmes vācu filosofs, dzimis 1892. gadā, miris 1940. gadā. Filosofiskās pēctecības līnijā Benjamins atrodas starp Marksu un Frankfurtes skolu (Adorno, Horkheimers, Markūze). Kā Benjamina „Ilumināciju” pēcvārdā raksta Māra Rubene, tad „ir viegli iesākt Valtera Benjamina darbīgās domas radošo izpausmju sarakstu - estētika un mākslas filozofija, vizuālās studijas, kultūras teorija, kino un fotogrāfijas analīzes, tulkojuma teorija, vardarbības kritika, literatūrkritika -, taču nav viegli šo sarakstu noslēgt.” (456) Latviešu lasītājiem zināmākais Benjamina darbs ir „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā”, kas jau reiz bijis publicēts „Kentaurā”. No jauniztulkotajiem tekstiem rekomendētu sākt ar „Stāstnieku”, „Par dažiem Bodlēra motīviem” un „Centrālparku” - šajos tekstos filosofiski spožas pasāžas apvienotas ar tīkami literāru valodu. Savukārt tiem, kas nevēlas filosofiski sasprindzināties ieteicama sadaļa ‘Lasāmgabali’ - spilgtas eksistences miniatūras.

Ar ko tad Benjamins ir tik īpašs? Viņa tekstos domas ceļu un kombināciju brīvība, ko atrodam arī pie Fuko, apvienota ar sociālkritisku pieeju. Kāda raksturīga nianse - lai rastu dzīvi apliecinošo, pozitīvo filosofu, mums jāvēršas nevis pie labējiem buržuā (kā Heidegers, Fuko, Bodrijārs), bet pie kreisajiem. Benjamina kritikas mērķis ir izgaismot kādas parādības un norādīt uz to, vismaz iespējamu, pozitīvu risinājumu. Benjamina filosofija nav sistēmiska, viņš nepiedāvā pabeigtu ontoloģiju vai dzīves mākslas tehniku. Viņa teksti veltīti dažādām, savstarpēji nesaistītām tēmām; Benjamins atsedz šīs tēmas nedogmatiski - nemeklējot tajās apliecinājumu savām teorijām. Vairums tekstu sadalīti nodaļās, kas apzīmētas ar romiešu cipariem un parasti ir bez virsrakstiem. Mēģinot parādīt Benjamina rakstības savdabību, varētu teikt, ka ikkatra jaunā nodaļa nevis turpina iepriekšējās noslēgumā pierādīto ideju (ko, nedaudz vulgarizējot, varētu attiecināt uz Dekarta, Kanta, Fihtes, Hēgeļa un Huserla filosofēšanas manieri), bet sniedz jau citu mirklīgu ieskatu ģenerālajā visas esejas tēmā. Kā vislabāko piemēru tam var minēt darbu „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā”, un tāda pati pieeja izmantota arī „Stāstniekā” un „Dažos Bodlēra motīvos”. Teksta konstrukcija nav pakļauta vienas teorētiskās idejas eksplikācijai, bet vislaik atjaunotai apskatāmās parādības iztaujāšanai - no dažādiem aspektiem. Ja Dekarta un viņam sarakstā sekojošo tekstus varētu salīdzināt ar simfoniju, kur visa attīstība centrējas ap vienu galveno tematisko materiālu, tad Benjamina rakstības metode atbilstu variācijām.

Jau agrāk minētā Fuko un citu 20. gadsimta domātāju paveiktais ir iedragājis ticību ‘lielajiem naratīviem’ (metanaratīviem), liekot tos nievāt, kā dzīvei uztieptas vispārīgas idejas - lai tā būtu apgaismība, racionalitāte vai brīvība. Benjamina izmantotā rakstības metode sniedz vairāk empīriska materiāla; tuvina tekstu empīriski novērojamām parādībām, filosofiju antropoloģijai, padara to iesaistītāku sociālajā un attālina no metafiziski spekulatīvā. Šāda fragmentāra pieeja nepieciešami pieprasa pētnieka orientēšanos daudzās sfērās, jo citādāk grūti būtu piedāvāt desmit piecpadsmit atšķirīgas variācijas. Benjamins nav pirmais, kas strādā šādā tehnikā, līdzīgi formas ziņā ir Marksa „1843. gada ekonomiskie rokraksti”, arī Nīčes „Morāles ģenealoģija”. Salīdzinot dažādas dzīves sfēras (filosofija, vēsture, literatūra, sociālā dzīve), tiek izmantots pārnesums, ko literatūrzinātnē, atkarībā no konkrētās izpausmes, sauc par metaforu, alegoriju, salīdzinājumu vai citā vārdā: „Metafora ir vārda pārnesums ar pārgrozītu nozīmi no sugas uz pasugas jēdzienu, no pasugas uz sugas jēdzienu, no pasugas uz pasugas jēdzienu vai arī uz analoģijas pamata.” (Aristotelis. Poētika. 1457b6-9) Kādēļ salīdzinājums ir iespējams? Kādēļ Benjaminam ir iespējams vienā tekstā runāt par marksismu, arheoloģiju, kino uzņemšanas specifiku un mākslas darbu kulta un izstādīšanas vērtību, tomēr saglabājot teksta sakarīgumu? Te mums redzīgu padomu sniedz Kanta teiktais „Spriestspējas kritikā”: „Visi vērojumi.. ..tātad ir vai nu shēmas, vai simboli; shēmas satur tiešu, bet simboli - netiešu jēdziena attēlojumu. Shēmas attēlo jēdzienus demonstratīvi, bet simboli - ar analoģijas starpniecību (tiek izmantoti empīriski vērojumi), spriestspējai veicot divkāršu darbu: pirmkārt, tiek lietots jēdziens jutekliska vērojuma priekšmetam, un, otrkārt, tiek lietota refleksijas kārtula par šo vērojumu gluži citam priekšmetam, priekš kura pirmais ir tikai simbols.” (I. Kants. Spriestpējas kritika. Rīga, Zvaigzne ABC, 2000., 155. lpp.)

Pārnesuma figūra, ko Benjamins izlieto bagātīgi, padara viņu tik aktuālu un mūsdienīgumu. Mūs interesē mājieni, nojaušamas sakarības, līdzības. Arī Benjamins to lieliski apzinās un esejā „Stāstnieks” pēc šī kritērija viņš arī nošķir ‘informāciju’ no ‘stāsta’: „Katrs rīts mums nes pasaules ziņas, un tomēr mums trūkst ievērības cienīgu stāstu. Tas notiek tādēļ, ka mūs vairs neaizsniedz atgadījumi, kas nebūtu pilni ar skaidrojumiem. Citiem vārdiem: teju vai viss, kas notiek, nāk par labu informācijai, bet teju nekas - stāstījumam. Proti, puse stāstīšanas mākslas slēpjas prasmē atstāstāmo gadījumu turēt brīvu no skaidrojuma. Ļeskovs šajā ziņā ir meistars (var atcerēties tādus darbus kā „Krāpšana” vai „Baltais ērglis”). Par visneparastāko, visbrīnumaināko tiek stāstīts ar ārkārtīgu precizitāti, tomēr norises psiholoģiskais kopsakars lasītājam netiek uzspiests. Viņam tiek dota brīvība pārdomāt šo lietu tā, kā viņš to izprot, un tādejādi stāstītais panāk tik plašu amplitūdu, kādas informācijai trūkst.” (435)

Un būdams kreisais, Benjamins dod arī sociālo utopiju.

Valtera Benjamina rakstu krājumu „Iluminācijas” izdevis Laikmetīgās mākslas centrs estētikai un mākslas filosofijai veltītu tulkojumu sērijā, no vācu valodas tulkojis Ivars Ijabs.

Haralds Matulis